Kalvenes pagasta Aizpores kapos piemiņas zīme kalpakiešiem

Atrodas Kalvenes pagasta Aizpores kapos. GPS 56.637397, 21.803561

 

Aizporu mājas ir tālākā vieta Latvijas rietumos, līdz kurai 1919. gada sākumā atkāpās Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons. 1922. gadā bijušie bataljona karavīri šeit uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – ozola bluķi ar kapara plāksni, kurā bija iegravēts teksts: “1919. gada 25. janvāra rīts. Mēs cēlāmies pretī saullēktam. Kalpakieši.” Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņi pasūtīja tēlniekam Jānim Briedim granīta pieminekli “Sākums”, taču nedaudz vēlāk radās ideja šim notikumam par godu veidot veselu ansambli, kura realizēšanas tiesības ieguva tēlnieks Kārlis Jansons. 1938. gada 15. maijā Valtaiķu–Vaiņodes un Liepājas–Jelgavas vecās šosejas krustojumā ielika pieminekļa pamatakmeni un sāka stādīt varoņu aleju, kurai vajadzēja stiepties līdz pat Rudbāržiem. Tomēr šo ideju līdz komunistiskajai okupācijai 1940. gadā īstenot neizdevās.

Tikmēr J. Brieža izveidoto pieminekli 1939. gadā uzstādīja pie Piņķu baznīcas Babītes pagastā (sk.).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gada 30. aprīlī vietā, no kuras 1919. gada 24. janvārī sākās Kalpaka bataljona pretuzbrukums lieliniekiem, tika uzstādīta tēlnieku Imanta Lukaža un Harija Sprinča veidota piemiņas zīme. Oficiāli tā tika atklāta tā paša gada 15. maijā. 2,3 metrus augstajā, no pelēka granīta veidotajā obeliskā iekalts teksts:

 

KALPAKAM
UN VIŅA
KARAVĪRIEM
1919. GADA
25. JANVĀRA RĪTS
NO ŠEJIENES
ARĪ IESĀKĀS
GAISMAS AUŠANA
PĀRI LATVIJAI

ED. VIRZA

 

Pieminekļa uzstādīšanu organizēja Zemessardzes 62. padomnieku rota.

 

Aizporēs Kalpaka bataljonam pievienojās arī vietējie brīvprātīgie, kam Aizpores kapos uzstādīta atsevišķa granīta piemiņas zīme. Tajā zem Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes atveidojuma iekalts teksts ar 13 zināmo kalveniešu-kalpakiešu vārdiem:

 

KALVENES VĪRIEM
KALPAKIEŠIEM

 

FRICIS KALNIŅŠ
JĀNIS KĀRKLIŅŠ
JĀNIS KUNCĪTIS
ĀDOLFS LUKAŽS
FRICIS MIKOVICS
NEZINĀMS
JĀNIS OLŠTEINS
JĀNIS PRĀMALTS
KĀRLIS RŪTENBERGS
KĀRLIS SĒRMULIS
JĀNIS SPĀĢIS
ALFREDS VALLIS
JĀNIS ZIRNĪTIS

 

KAS VĒL DZĪVI, KAS VĒL BRĪVI
ESAM PALIKUŠIES

 

11 no piemineklī minētajiem Kalvenes pagasta pilsoņiem, kas miruši jau pēc Latvijas Neatkarības kara, kā arī kāds nezināms kalpakietis, kas kritis 1919. gadā, apglabāti Aizpores kapos. Gadu gaitā uz viņu kapiem Zemessardzes 62.padomnieku rota uzstādīja individuālas, stilizēta krusta formā veidotas ozolkoka piemiņas zīmes. Pirmās piecas no tām (četriem kalveniešiem un 1919. gadā kritušajam nezināmajam kalpakietim) tika atklātas 1994. gada 15. maijā.

 

2019. gadā ozolkoka piemiņas zīmes tika nomainītas ar līdzīgiem granītā darinātiem krustiņiem, kuros zem kokardes-saulītes atveidojuma iekalts katra kalpakieša vārds un dzīves gadskaitļi. Jaunās piemiņas zīmes tika atklātas tā paša gada 20. jūnijā. Piemiņas zīmju nomaiņu veicis Zemessardzes 44. kājnieku bataljons, kas tā paša gada 5. novembrī uz kalpakiešu kapu kopiņām uzstādīja granīta apmales.

Vēsturiska atkāpe. Pēc Lielauces kaujas 1919. gada 16. janvārī (sk.) pretlielinieciskie spēki nolēma atiet līdz Ventas līnijai, un Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons pēc trīs dienu pārgājiena caur Zvārdi un Pampāļiem 18. janvārī nonāca Lēnu muižā, kamēr landesvēra Rādena rota izvietojās Skrundā. Tomēr Ventas krastos neizdevās izveidot nelielo un izkaisīto pretlieliniecisko spēku koordinētu aizsardzības līniju un 22. janvārī nācās atvirzīties vēl aptuveni 20 kilometrus uz rietumiem. Kalpaka bataljons atgāja uz Aizpores pusmuižu Kalvenes pagastā, kas kļuva par tālāko rietumu punktu bataljona atkāpšanās ceļā. Te Kalpaka bataljons saņēma no Liepāja pirmos papildinājumus – 35 vīrus. Pastiprinātas tika arī vācu vienības.

Ņemot vērā to, ka pretinieks, sasniedzis Skrundu, izturējās pasīvi un tālāk nevirzījās, tika nolemts uzsākt pretuzbrukumu. 24. janvārī Kalpaka bataljons bez kaujām sasniedza Rudbāržus (sk.) un, izsūtot izlūkus, tika noskaidrots, ka lielinieki nostiprinājušies Skrundā, taču Lēnas pretinieks nav ieņēmis. Pulkvežleitnants Kalpaks izlēma ieņemt arī Lēnas (sk.), nosūtot uz turieni vienu vadu. Savukārt 29. janvārī lielinieki ar kauju tika padzīti no Skrundas (sk.), pretlielinieciskajiem spēkiem ieņemot tā dēvēto Ventas līniju, kur tie palika līdz marta sākumam, kad sākās kaujas par Kurzemes atbrīvošanu.

Papildināts: 01.06.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 177. lpp.; Latvijas armija 20. gados. Red.: Rozenšteins, H. Rīga: Armijas štaba Apmācības daļa, 1940. 75.-78.lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 9, 01.03.2003.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 6, 1994. gada novembris/decembris, 21. lpp.; ReKurZeme.lv, 18.06.1919.; LSM, 20.06.2019.; sargs.lv, 17.10.2020.