Cēsu Lejas kapos LKOK Jāņa Bambja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Matīsa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bambis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bambis dzimis 1888. gada 7. decembrī (25. novembrī pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Drabešu pagasta “Žagaros” amatnieka ģimenē. Beidzis Āraišu draudzes skolu un K. Millera (Zariņu Kārļa) privāto reālskolu Cēsīs. Pēc skolas beigšanas devies uz Maskavu, kur bijis nodaļas vadītājs drēbju fabrikā un tirdzniecības kantorī Maskavā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā. Beidzis mācību komandu 191. rezerves pulkā un komandēts uz Tiflisas praporščiku skolu. Pēc tās beigšanas 1916. gada oktobrī iedalīts 218. rezerves pulkā, vēlāk nosūtīts uz 29. Kaukāza darba bataljonu Trapezundas rajonā. 1917. gada augustā paaugstināts par podporučiku un oktobrī komandēts uz 267. rezerves pulku Austrijas frontē. 1918. gada janvārī slimības dēļ evakuēts uz Vidzemi. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 11. decembrī Cēsīs virsleitnanta pakāpē. Pildījis Cēsu apriņķa cietuma pienākumus, piedalījies pirmajās sadursmēs ar Vidzemē iebrukušajiem lieliniekiem. Pēc tam Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Cēsu rotas sastāvā piedalījies cīņās pie Lielauces, Skrundas un citur Kurzemē un Zemgalē. Pēc Rīgas atbrīvošanas komandēts cietumu administrācijas rīcībā. Paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. martā Kurzemē kaujā pie Bikstu Jaunās muižas, “kad ienaidnieks apgāja 2. Cēsu rotas labo spārnu, Bambis ar savu nodaļu metās cīņā, ar labi mērķētu patšautenes uguni piespieda lieliniekus atkāpties, tā dodams iespēju rotai atiet uz drošām pozīcijām”. 

Uz īsu laiku 1919. gada jūnijā Dzērbenes komandants, no 1919. gada 29. jūnija atkārtoti iecelts par Cēsu apriņķa cietuma priekšnieku. No armijas atvaļināts 1920. gada 2. septembrī. 1928. gadā pārcelts uz Jelgavu par cietuma priekšnieka palīgu. Piešķirta jaunsaimniecība Drabešu pagasta “Dzintaros”. Miris 1941. gada 10. maijā Drabešu pagastā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 59. lpp.; cesupils.lv.

Rīgas Matīsa kapos LKOK Teodora Baltalkšņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Matīsa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Baltalksnis. Uz kapa uzstādīta necila piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa attēlojuma iekalts teksts: 

TEODORS BALTALKSNIS
SERŽANTS 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Baltalksnis dzimis 1889. gada 1. novembrī Mežotnes pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 30. Sibīrijas strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 13. aprīlī, Latgales partizānu pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem, bijis virsnieka vietas izpildītājs. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 31. decembrī Latgalē izlūkgājienā seržants Baltalksnis “nokļuva ielenkumā pie Kapessilu un Runsiku sādžām, apšaudīja pretinieku no ložmetēja un nodarīja tam smagus zaudējumus, tā dodams iespēju mūsējiem bez zaudējumiem atkāpties. Tika ievainots”. 

Atvaļināts 1920. gada 20. oktobrī. Zemkopis Mežotnes pagasta “Upmaļos”. Pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī izsūtīts uz PSRS teritoriju, atradies filtrācijas nometnē Soļikamskā, Sibīrijā, no kurienes atbrīvots slimības dēļ. 1945. gada novembrī atgriezies Rīgā, ievietots 1. Rīgas pilsētas slimnīcā, kur 1946. gada 3. janvārī miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 58.-59. lpp.; Cemety.lv.

Sējas pagasta Stēderes kapos LKOK Jāņa Bāliņa individuāls apbedījums

Atrodas Sējas pagasta Stēderes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bāliņš. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bāliņš dzimis 1888. gada 18. martā toreizējā Pabažu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis pilsētas skolu, pēc tam Priekuļu zemkopības skolu. Lauksaimnieks Pabažu pagasta “Ķeģos”. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 485. Viļņas kājnieku družīnā. 1915. gada decembrī beidzis Pleskavas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, turpinājis dienestu tajā pašā vienībā, piedalījies kaujās Viļņas rajonā. 1917. gada maijā paaugstināts par podporučiku. Demobilizēts 1918. gada februārī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 24. maijā Rīgā virsleitnanta pakāpē, dienējis Latvieši atsevišķās (Baloža) brigādes rezerves bataljonā, vēlāk rotas komandieris 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada novembrī paaugstināts par kapteini, no 1920. gada 1. februāra pulka saimniecības priekšnieks. Maijā piešķirta pulkveža-leitnanta pakāpe. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. novembrī Bauskas virzienā Bāliņš “ar savu rotu izlauzās cauri vairākām pretinieka ķēdēm un straujā triecienā izsita bermontiešus no Jaunsaules muižas, iegūdams daudz trofeju; otrā dienā pie Bauskas uzbruka pārspēkā esošiem vāciešiem un pirmais ielauzās Bauskas stacijā, kur atkal ieguva bagātīgas trofejas”. 

Pēc Neatkarības kara pulka saimniecības vadītājs. 1923. gadā beidzis virsnieku kursus, bet 1928. gadā – bataljona komandieru kursus un iecelts par bataljona komandieri. No 1929. līdz 1930. gadam bijis piekomandēts Galvenajai intendantūras pārvaldei. No 1934. gada atkal 4. Valmieras kājnieku pulka saimniecības priekšnieks. 1937. gadā atvaļināts pēc paša vēlēšanās. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 

No 1937. līdz 1940. gadam Pabažu pagasta vecākais. Pirmajā komunistiskās okupācijas periodā no 1940. līdz 1941. gadam ķīmijas skolotājs vietējā pamatskolā. 

Sākoties nacistiskās Vācijas un PSRS karam, 1941. gada vasarā uzņēmies Pabažu pagasta pašaizsardzības grupas vadību. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gadam atkal ieņēmis Pabažu pagasta vecākā amatu. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, no 1944. gada līdz 1945. gadam Rīgas apriņķa kara komisariāta mācību punkta vadītājs. 1945. gada 26. janvārī apcietināts. 1945. gada 23. oktobrī tā dēvētās LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls piesprieda Bāliņam 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā tā dēvētajā Minlagā (koncentrācijas nometnē Intā, Komi), no kuras atbrīvots 1955. gada 1. jūlijā. 

Atgriezies Latvijā. Kolhoznieks Pabažu pagastā, traktorists zinātniskās pētniecības saimniecībā “Krimulda”, mūža nogalē pensionārs. Miris 1968. gada 5. janvārī Pabažos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55.-56. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 81. lpp.

Mazsalacas kapos LKOK Osipa Baklanova individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Osips Baklanovs. 

Vēsturiska atkāpe. Osips Baklanovs dzimis 1894. gada 30. martā Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķī, krievs. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. līdz 1917. gadam dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 3. maijā Tērbatā, dienējis 1. partizānu pulkā, vēlāk pārcelts uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. oktobrī kaujā uz Jelgavas šosejas pie Baložu kapiem kaprālis Baklanovs “kā ložmetēju instruktors ar 8 cilvēkiem un vieglo ložmetēju, atrazdamies 1,5 km pirms mūsu galvenajām pozīcijām, noturējās pret pārspēku tik ilgi, līdz mūsējie sakārtojās kaujai un nodrošināja fronti”. 

Atvaļināts 1921. gada 14. februārī. Lauksaimnieks Ternejas pagasta “Miglās”. Trīsdesmito gadu beigās pārcēlies uz dzīvi Rīgā, šveicars Tieslietu ministrijā, vēlāk kurjers miertiesā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Mazsalacā, Skaņkalnes pagastā. Strādājis lauksaimniecībā. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1971. gada 13. decembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Andreja Bajāra individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Bajārs. 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Bajārs-Bojārs dzimis 1896. gada 4. decembrī Suntažos zemkopja ģimenē. Drēbnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Sibīrijas rezerves sapieru bataljonā. Tā paša gada beigās pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Par varonību pie Smārdes apbalvots ar Jura krustu. Pēc lielinieku apvērsuma kādu laiku dienējis Sarkanajā armijā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada septembrī Suntažos, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gadā paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 29. jūnijā Latgalē kaujā pie Prigorodkrasnojes Bajārs “ar savu vadu straujā uzbrukumā apgāja pretinieka spārnu un piespieda lieliniekus nekārtībā atkāpties, tā veicinādams miesta ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Suntažu pagasta “Turbās”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada aprīlim Suntažu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pēc tam līdz 1947. gadam pagasta graudu noliktavas pārzinis. No 1949. gada līdz 1960. gadam strādājis vietējā kolhozā. Mūža nogalē pārcēlies uz dzīvi Rīgā, sargs dažādos uzņēmumos. Miris 1983. gada 19. martā. 

Andreja Bajāra vārds minēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), kā arī vienā no stēlām, kas uzstādītas Ogres brāļu kapos, pieminot novadā dzimušos ordeņa kavalierus (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55. lpp.

Ventspils katoļu kapos LKOK Jāņa Āža individuāls apbedījums

Atrodas Ventspils katoļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Āzis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Āzis dzimis 1897. gada 13. janvārī Aizputes pagastā. Strādnieks. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. novembrī, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas ienaidnieka apšaudes laikā dižkareivis Āzis “no tuvas distances ar nepārtrauktu ložmetēja uguni sagādāja pretiniekam lielus zaudējumus”. 

Atvaļināts 1921. gada 21. novembrī. Dzīvojis Ventspilī, strādnieks kokzāģētavā “Astra”. 1929. g. nelaimes gadījumā zaudējis 4 pirkstus. Mūža nogalē ekspeditors Ventspils pilsētas tirdzniecības pārvaldē. Miris 1976. gada 20. augustā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 53. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Eduarda Auziņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Auziņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts Eduarda Auziņa un viņa dzīvesbiedres vārds, taču nav nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni. Tai blakus pa labi uzstādīta neliela baltā marmorā darināta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa attēlojuma iegravēts melnā iekrāsots teksts: 

EDUARDS
AUZIŅŠ
SERŽANTS
*13. jūn. 1898. †10. mai. 1965. 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Auziņš dzimis 1898. gada 13. jūnijā Veclaicenes pagastā zemkopja ģimenē. Pagastskolas izglītība. Līdz Pirmajam pasaules karam dzīvojis Rīgā, strādnieks fabrikā “Fenikss”. 

Pirmā Pasaules kara laikā 1917. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 8. martā, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 13. novembrī pie Birzgales muižas seržants Auziņš “ar savu nodaļu apgāja bermontiešus un pirmais ielauzās muižā, kur ieguva 7 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagasta “Robežniekos”. 1963. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā.

Eduarda Auziņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Eduarda Auziņa brālis Alfrēds Auziņš (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 52. lpp.; Cemety.lv.