Lestenē 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atrodas Lestenē pie luterāņu baznīcas. 

Doma par kopīgas piemiņas vietas izveidi latviešu leģionāriem – Kurzemes aizstāvjiem Otrā pasaules kara laikā – pirmajam esot radusies bijušajam Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) leitnantam Andrejam Apsītim, kādreizējā tieslietu ministra Hermaņa Apsīša dēlam. 

Sākotnējā ideja par piemiņas vietas izveidi ar laiku pārauga iecerē veidot brāļu kapus, kuros pārapbedīt visus tos kritušos leģionārus, kuru mirstīgās atliekas guldītas izklaidus kādreizējos kauju laukos un kuru apbedījumi mūsdienās atrodas dažādās nepiemērotās vietās. To 1992. gada 12. decembrī Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) 3. konferencē ierosināja toreizējais Jūrmalas nodaļas vadītājs un vēlākais LNKB priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis. Par piemērotāko vietu šīs ieceres īstenošanai tika atzīts lauks pie Lestenes baznīcas, kur jau atradās kritušo 19. divīzijas karavīru apbedījumi. 

Tikmēr Vācijas Tautas savienība kara kapu aprūpei (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge) sadarbībā ar Latvijas Brāļu kapu komiteju uzsāka Kurzemē kritušo vācu karavīru pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika veidoti Novadnieku pagastā aptuveni septiņus kilometrus uz dienvidiem no Saldus. Vācijas puse sākotnēji piedāvāja veidot kopīgu latviešu un vācu karavīru kapsētu, taču tam nepiekrita latviešu karavīru organizācijas, uzskatot, ka kādreizējo cīņubiedru mērķi Otrajā pasaules karā tomēr bijuši atšķirīgi. Vācu piedāvājums galīgi tika noraidīts LNKB valdes sēdē 1995. gada 11. janvārī, un tā paša gada 29. aprīlī Latvijas Evaņģēlisku luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja Lestenē veidojamā memoriāla kapulauku. To sākotnēji iezīmēja vien jau tradicionālais baltais krusts un 12 ozoliņi, kas stādīti, pieminot tos 12 leģionārus, kas apbalvoti ar vācu Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu. 

Brāļu kapu iekārtošanas darbu koordinēšanai un nepieciešamo līdzekļu piesaistīšanai, piedaloties piecām latviešu karavīru un nacionālo partizānu organizācijām, tika nodibināts Kurzemes Brāļu kapu fonds ar N. Romanovski kā valdes priekšsēdētāju. Fonda valdes sastāvā tika iekļauti arī Daugavas vanagu pārstāvji Varimants Plūdonis no Kanādas un Oskars Baltputns no Vācijas. Fonds sākotnēji pastāvēja pie Brāļu kapu komitejas kā tās apakšsekcija, bet par pastāvīgu organizāciju tika pārveidots tikai 1998. gada 23. aprīļa kopsapulcē, pēc kuras beidzot tika nopietni uzsākti topošo brāļu kapu praktiskās izveides darbi. 

Savus kapu iekārtojuma un pieminekļa metus piedāvāja trimdā Lielbritānijā dzīvojošais kādreizējais 19. divīzijas 43. grenadieru pulka karavīrs Emīls Gailis, kas izrādīja gatavību arī materiāli atbalstīt projekta īstenošanu. Tomēr, ņemot vērā ieceres mērogu un paredzamās lielās izmaksas, Brāļu kapu komiteja uzstāja uz nepieciešamību rīkot atklātu konkursu, kā to paredz likums. 

Leģionāru apbedījumu vietu apzināšanas, uzskaites, kritušo ekshumācijas un pārapbedīšanas vadību uzņēmās kādreizējais 19. divīzijas 44. grenadieru pulka ziņnesis-motociklists un bijušais LNKB valdes priekšsēdētājs Edgars Skreija. Šajā darbā finansiālo un tehnisko atbalstu sniedza E. Gailis, kas E. Skrejas vadītās darba grupas rīcībā nodeva mikroautobusu, nopirka ekshumācijas darbiem nepieciešamo ekskavatoru un piešķīra naudas līdzekļus piecu pastāvīgu darbinieku atalgošanai, kā arī sedza citus izdevumus. Kritušo ekshumāciju 1996. gada 13. jūlijā ievadīja leģionāru apbedījumu atrakšana Džūkstes pagasta “Zvejniekos”. 

1997. gada oktobrī Lestenes pagasta padomes ārkārtas sēdē tiek pieņemts oficiāls lēmums par Otrā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru piemiņas vietas izveidi pie Lestenes baznīcas. Vienlaikus Brāļu kapu komiteja izsludina memoriāla projektu konkurss. Līdz noteiktajam termiņam, 1997. gada 29.decembrim, tiek iesniegti 13 projekti. Pirmā godalga 2000 latu apmērā tiek piešķirta projektam, ko izstrādājusi tēlniece Arta Dumpe kopā ar arhitektu biroju “Vecumnieks & Bērziņi”, piedaloties arhitektiem Edvīnam Vecumniekam, kā arī Dainim un Benitai Bērziņiem. Otrā vieta tiek piešķirta arhitektam Kārlim Alksnim un tēlniekam Jānim Karlovam, bet trešo vietu dala trīs projekti - mets, kuru A. Dumpe izstrādājusi kopā ar arhitektu Edvīnu Ābulu, K. Alkšņa un J. Karlova alternatīvais projekts un mets, ko J. Karlovs veidojis kopā ar arhitektiem Juri Bērziņu un Laimoni Šmitu. 

Interesanti, ka pirmo vietu ieguvušais projekts tikai ar divu balsu pārsvaru apsteidza otrās godalgas ieguvēju. Žūrijas balsojumā par A. Dumpes un Vecumnieka-Bērziņu metu tika atdotas 37 balsis, bet par Alkšņa un Krlova metu – 35 balsis. Arī paši lestenieši sākotnēji deva priekšroku projektam, kas ieguva otro godalgu, taču pēc sabiedriskās apspriešanas topošā ansambļa galīgo projekta dokumentāciju uzdeva izstrādāt A. Dumpei kopīgi ar arhitektu biroju “Vecumnieks & Bērziņi”, savu sākotnējo metu nedaudz mainot un papildinot. Tajā pašā laikā, kā izteicies LNKB toreizējais priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Roze, “diemžēl formālu vai varbūt kādu citu mums nesaprotamu iemeslu dēļ konkursā vispār nepiedalījās Emīla Gaiļa jau agrāk priekšā celtais kapu ansambļa variants. Kā vēlāk atzina daži arhitektūras speciālisti, minētais projekts pilnā mērā būtu varējis konkurēt ar žūrijai iesniegtajiem darbiem un pretendēt uz realizēšanu”. 

1998. gada 8. maijā notiek pirmā kritušo leģionāru pārapbedīšana jaunveidojamajos brāļu kapos, kad tur tiek guldītas pirmo desmit identificēto kritušo mirstīgās atliekas. Savukārt 2000. gada 26. maijā tiek iesvētīts memoriāla pamatakmens. N. Romanovskis, E. Skreija un toreizējais Saeimas deputāts Juris Dobelis būvbedrē ievietoja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, ko pārsedza ar pamatakmeni, kurā iegravēti vārdi: “Ar šo akmeni sākās Latviešu leģiona karavīru Brāļu kapu celtniecība 2000. gada 26. maijā.” Savukārt uz akmens novietoja piecu latu sudraba monētu un ziedus, kam uzlēja pirmo betona kārtu. 

Turpinoties kara laika apbedījumu meklēšanai un tur guldīto karavīru mirstīgo atlieku ekshumācijai un pārapbedīšanai, līdz 2001. gada beigām Lestenes brāļu kapos kopumā tika guldīti 828 karavīri, kas pārvesti no Irlavkroga, Saulītēm, Lieljāņiem, Kanneniekiem, Pētertāles, Romiem, Riežām, Vikstrautes, Remtes, Zaļkalniem, Bikstiem un citām vietām. 

2000. gada 12. jūlijā Lestenes pagasta padome, Kurzemes Brāļu kapu fonds un uzņēmums “Akmens apstrādes centrs AKM” Pētera Zvauņa vadībā slēdz līgumus par memoriāla izbūvi. Saskaņā ar projektu brāļu kapi aizņem pusotru hektāru lielu platību un tajos paredzēta vieta 2000 apbedījumu. Memoriāla izbūves tāme sasniedza 650 000 latu. Finansēšanu nodrošināja ar ziedojumiem, kas tika vākti gan Latvijā, gan ārvalstīs trimdas mītnes zemēs. Īpaša loma ziedojumu vākšanā bija Daugavas vanagiem, kas kopumā šajā projektā ieguldījuši gandrīz miljonu dolāru. Līdzekļus brāļu kapa izveidei piešķīra arī Aizsardzības ministrija, Kultūrkapitāla fonds, Kultūras ministrija un Lestenes pagasta pašvaldība.

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Memoriālā ansambļa centrālā tēla kalšanas darbus un pieminekļa uzstādīšanu A. Dumpe uztic akmeņkalim Dzintaram Šmalcam, kurš, neskatoties uz veselības problēmām, aktīvi ķērās pie darba. Taču 21. jūlijā pēc sirdslēkmes viņš darbavietā mirst, un darbu nākas pabeigt viņa jaunākajam dēlam Mārtiņam. Tēlnieces A. Dumpes veidotais memoriāla centrālais tēls “Dzimtene – Māte – Latvija” tiek atklāts 2000. gada 5. novembrī. Vēlāk tā pakājē novietota nezināmajam karavīram veltīta granīta piemiņas plāksne, kurā virs krusta zīmes iekalti dzejnieka Andreja Eglīša vārdi: 

MĒS GAIDĀM TAISNĪBAS
AUGŠAMCELŠANOS 

Abpus krusta zīmei gadskaitļi – 1941 un 1945, bet zem tās teksts: 

NEZINĀMAJAM KARAVĪRAM

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Visa Lestenes brāļu kapu ansambļa atklāšana notiek 2003. gada 27. septembrī, kad bija izveidots noslēgts, ar mūri norobežots kapulauks. 

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Mūris no iekšpuses apšūts ar granīta plāksnēm, kurās paredzēts iekalt visu Otrā pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru vārdus, kā arī to latviešu karavīru vārdus, kas krituši kā nacionālie partizāni cīņās ar lieliniekiem 1941. gada vasarā, vai atsākoties komunistiskajai okupācijai. Sākotnēji par pamatu memoriālās sienas veidošanai kalpojusi trimdā apkopotā informācija par Otrajā pasaules karā kritušajiem latviešu karavīriem, kas publicēta dokumentu un atmiņu krājuma “Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā” 10. sējumā. Taču, ņemot vērā trimdas autoru ierobežotās iespējas piekļūt dokumentiem un lieciniekiem tolaik PSRS okupētajā Latvijas teritorijā, šis saraksts ir nepilnīgs un bieži kļūdains. Tāpēc Lestenes brāļu kapu memoriālajā sienā kā krituši reizēm minēti karavīri, kas patiesībā tikuši ievainoti un krituši gūstā. Daļa no tiem gājuši bojā komunistu koncentrācijas nometnēs, taču daļai no viņiem izdevās dzīviem atgriezties Latvijā. Sastopamas kļūdas arī vārdu un uzvārdu rakstībā, kā arī gadskaitļos. Atsevišķu kritušo vārdi sienā iegravēti arī divreiz. 

Katra Lestenes brāļu kapos apbedītā kritušā karavīra atdusas vieta atsevišķi iezīmēta ar tipveida granīta piemiņas plāksni, kurā iegravēts apbedītā vārds, dienesta pakāpe, kā arī dzimšanas un nāves datums.

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Pie mūra pa kreisi no brāļu kapu ansambļa centrālā Mātes tēla piestiprināta granīta plāksne, kurā iegravēti to Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi, kas krituši cīnoties ar lieliniekiem latviešu leģiona rindās, vai krituši gūstā un miruši komunistu koncentrācijas nometnēs. 

Šai plāksnei blakus pa labi atrodas plāksne, kurā iekalti to Latviešu leģiona karavīru vārdi, kas saņēmuši augstākos Vācijas apbalvojumus. 

Granīta plāksnēs, ar kurām apšūta kapulauku norobežojošā siena no ārpuses abpus ieejas vārtiem, skatot no kreisās puses, iekalts teksts: 

OTRĀ PASAULES KARĀ KRITUŠO
LATVIEŠU LEĢIONA KARAVĪRU
BRĀĻU KAPI 

un 

MAN SAULĪTE NORIETĒJA
TĒVU ZEMI SARGĀJOT 

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Mūra ārējā sienā, kas vērsta pret Lestenes baznīcu, tiek iemūrētas kapu plāksnes, kas savulaik uzstādītas pie to citviet apglabāto kritušo kapavietām, kas tagad pārapbedīti Lestenes brāļu kapos. Tajā pašā laikā atsevišķos gadījumos pēc kritušo pārapbedīšanas iepriekš uzstādītās piemiņas plāksnes nav pārvestas uz Lesteni, bet joprojām atrodas iepriekšējā vietā. Tā piemēram noticis Ošupes pagasta Krievbirzes kapos apbedīto trīs kritušo leģionāru gadījumā (sk.). 

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Arī pēc atklāšanas turpinās memoriāla labiekārtošana, kritušo vārdu iekalšana memoriālajā sienā un kritušo leģionāru mirstīgo atlieku pārapbedīšana. Lestenē tiek pārapbedīti ne tikai Kurzemē kritušie leģionāri, bet arī citviet Latvijas teritorijā kritušie latviešu karavīri. Savukārt 2016. gada 7. aprīlī Lestenes brāļu kapos tika pārapbedītas to 236 latviešu karavīru mirstīgās atliekas, kas 2013. gadā tika atrastas Pleskavas apgabalā Krievijā un 2015. gada 22. decembrī pārvestas uz Latviju. Brāļu kapos tiek guldīti arī Otro pasaules karu pārdzīvojošie bijušie leģionāri, kas izteikuši vēlmi atdusēties blakus kādreizējiem cīņubiedriem. 

Brāļu kapu ansambļa apzaļumošanas darbus veikuši Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēkņi Aivara Laša vadībā. 2005. gada 26. aprīlī notiek jaunā parka stādīšanas talka ap brāļu kapu ansambli. Tajā ārpus kapulauka, pa labi, ja no ieejas vārtiem lūkojas uz brāļu kapu centrālo figūru, novietotas granīta piemiņas zīmes N. Romanovskim un E. Gailim, tādējādi godinot viņu ieguldījumu Lestenes brāļu kapu izveidē. N. Romanosvskim veltītajā piemiņas plāksnē iekalts teksts: 

VAR PAŅEMT
MŪSU DZĪVĪBU
NEMŪŽAM – TAUTAS BRĪVĪBU
NIKOLAJA
ROMANOVSKA
1925 – 2004 PIEMIŅAI
KURZEMES BRĀĻU KAPU
IZVEIDES ORGANIZATORS

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Savukārt E. Gailim veltītajā piemiņas plāksnē, kas uzstādīta viņam par godu stādīta ozoliņa pakājē, iekalts teksts: 

OZOLS
EMĪLAM GAILIM
16.12.1925. – 21.08.2007. 

LESTENES BRĀĻU KAPU
VEIDOŠANAS AIZSĀCĒJAM

Foto: 26.06.1921., karaviru.kapi

Kopš 2009. gada Lestenes brāļu kapu īpašnieks ir Tukuma novada pašvaldība, bet apsaimniekotājs un uzturētājs – Irlavas un Lestenes pagastu pārvalde. 

Ar Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojumu Nr. 128 aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ar valsts aizsardzības numuru 6822 tika iekļauta Lestenes luterāņu baznīca. 2022. gada 15. jūlijā šajā rīkojumā tika izdarīti grozījumi, nosakot, ka turpmāk aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ar to pašu numuru iekļautais objekts ir “Lestenes luterāņu baznīca un Otrā pasaules kara piemiņas vieta ar Lestenes memoriālu”, kas vienlaikus ir gan arhitektūras piemineklis, gan vēsturiska notikuma vieta. 

Savukārt 2024. gada 6. jūnijā Saeima pieņēma un prezidents Edgars Rinkēvičs 20. jūnijā izsludināja īpašu likumu “Par Otrā pasaules kara piemiņas vietu Lestenē”, kas nosaka piemiņas vietas statusu un tās teritorijas saglabāšanas, atjaunošanas, attīstības un uzturēšanas finansēšanas kārtību. 

Avoti: Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībai: Lestenes baznīcas, Brāļu kapu un pagasta stāsti. Sast. Šablovskis, A. [Lestene]: Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, 2016.; Roze, L. Par Kurzemes Brāļu kapiem Lestenē. Latvijas Vēstnesis, Nr. 24, 21.06.2002.; Maurītis, J. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) atjaunošana un darbības pamatvirzieni. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VII sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2006. 199.-211. lpp.˂205.-207. lpp.; Dumpe, A. Dzīve mākslā. Rīga: Zinātne, 2021. 148.-153.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj.: Kritušie un bez vēsts pazudušie latviešu kaŗavīri. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989.; Laiks, Nr. 45, 08.11.1997.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 25, 29.01.1998.; Laiks, Nr. 8, 21.02.1998.; Latvija Amerikā, Nr. 22, 30.05.1998.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 1998. gada maijs/jūnijs, 4.-5. lpp.; tukums.lv, 08.04.2016.; LA.LV, 26.05.2020.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 141, 25.07.2022.; likumi.lv.

Prodes pagasta Baltmuižas kapos LKOK Jāņa Lošaka individuāls apbedījums

Atrodas Prodes pagasta Baltmuižas kapos. 

Saskaņā ar vietnes “Timenote” datiem apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Lošaks. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. Tajā pašā laikā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskajā vārdnīcā norādīts, ka J. Lošaks apbedīts Prodes pagasta Gulbenes kapos. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Lošaks dzimis 1894. gada 7. jūnijā Prodes pagastā. Zemkopis. Pamatskolas izglītība. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 17. jūlijā Gārsenē, 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. oktobrī Latgalē izlūkgājienā pie Novajas sādžas kareivis Lošaks “viens no pirmajiem ielauzās sādžā, pārsteidza ienaidnieku, kurš bēga, pamezdams gūstekņus un daudz karamateriālu”. 

No 1921. gada dienējis 3. robežsargu pulkā, tajā pašā gadā atvaļināts. Jaunsaimnieks Prodes pagasta Jaungulbenes pusmuižā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā. Miris 1969. gada 9. aprīlī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 128.-129. lpp.; Timenote.info/lv.

Prodes pagasta Baltmuižas kapos LKOK Artūra Dimanta individuāls apbedījums

Atrodas Prodes pagasta Baltmuižas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Artūrs Dimants. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli pagaidām ziņu nav. 

Vēsturiska atkāpe. Artūrs Dimants dzimis 1894. gada 5. novembrī Prodes pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1917. gada 6. decembra līdz 1918. gada 20. martam dienējis latviešu strēlnieku formējumos. 

1919. gada maijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijas Augškurzemes partizānu pulkā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada maijā un jūnijā leitnants Dimants “kā pulka komandiera adjutants ar vislielāko pašaizliedzību veica savus pienākumus un drosmīgi izpildīja visus uzdevumus”. 

Atvaļināts 1921. gada 25. maijā. Zemkopis Prodes pagasta “Ķesteros”. 12. Ilūkstes aizsargu pulka 2. bataljona komandieris. No 1935. gada līdz 1940. gada augustam Ilūkstes pilsētas valdes sekretārs. 

Pirmās komunistiskās okupācijas laikā nodarbojies ar lauksaimniecību savā saimniecībā. 1941. gadā izvairījies no represijām, taču 14. jūnijā deportēta sieva. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada septembra līdz 1944. gada jūlijam Prodes pagasta vecākais. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 12. oktobrī arestēts, 1945. gada 18. aprīlī tā dēvētās LPSR Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 2. un 3. daļu, Dimantam piesprieda 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē par “bruņotu sacelšanos” pret lielinieku varu un par “ārvalsts atbalstīšanu” karā pret PSRS. 1946. gadā nosūtīts uz Kazačinskas koncentrācijas nometni PSRS Krasnojarskas apgabalā, kur veicis piespiedu darbu sālsraktuvēs. 1954. gadā atbrīvots, nosūtīts uz nometinājumu, no kā atbrīvots 1955. gada 19. novembrī. 1956. gadā atgriezies Latvijā. Miris 1958. gada augustā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 128.-129. lpp.; Timenote.info/lv.

Cēsu Meža kapos LKOK Pētera Dilles individuāls apbedījums

Atrodas Cēsu Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Dille. Pie kapa tuvinieku uzstādīta granīta piemiņas plāksne bez norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Dille dzimis 1892. gada 25. maijā Rugāju pagastā zemkopja ģimenē. 

1913. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 52. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās Polijā, 1915. gada aprīlī pie Varšavas kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada aprīlī Balvos, Latgales partizānu pulka sastāvā piedalījies kaujās par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 10. janvārī Latgalē kaujā pie Kārsavas kareivis Dille, “neskatoties uz sevišķi niknu apšaudi, uzstādīja klajā laukā ložmetēju un ar labi mērķētu uguni lielā mērā sekmēja Kārsavas stacijas ieņemšanu, turklāt mūsu rokās krita bagātīgs kara laupījums”. 

Atvaļināts 1921. gada decembrī dižkareivja pakāpē. Lauksaimnieks tēva mājās Balvu pagasta Aparnieku sādžā, vēlāk Rugāju pagasta “Gurelgās”. 1940. gadā pārcēlies uz Cēsu apriņķi. Dzīvojis Sērmūkšu, vēlāk Raiskuma pagastā. Mūža nogalē dzīvojis Cēsīs. Miris 1983. gada 15. februārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 128. lpp.; Cemety.lv.

Ādažu pagasta Baltezera kapos LKOK Artūra Delviga individuāls apbedījums

Atrodas Ādažu pagasta Baltezera kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Artūrs Delvigs. 

Vēsturiska atkāpe. Artūrs Delvigs dzimis 1896. gada 11. novembrī Ādažu pagastā. Pamatskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 48. Kauņas sapieru bataljonā. Piedalījies vairākās kaujās Rumānijas frontē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 1. augustā Rīgā, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem no Bolderājas līdz Zemgalei, pēc tam cīnījies Latgalē pret lieliniekiem, paaugstināts par virsseržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī pēc bermontiešu frontes pārraušanas pie Bolderājas kaprālis Delvigs “ar izlūku nodaļu ielauzās pretinieka aizmugurē un atgriezās pie savējiem ar 2 gūstekņiem un precīzām ziņām, tā dodams iespēju sekmīgi turpināt uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Ādažu pagasta “Dauguļos”. Ilgus gadus bijis sulainis Francijas sūtniecībā Rīgā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā Bukultu radiostacijas sargs, vēlāk pensionārs. Miris 1961. gada 23. decembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 127.-128. lpp.; Timenote.info/lv.

Mazsalacas kapos LKOK Teņa Dauguļa individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Tenis Daugulis. Pie kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA ORDEŅA
KAVALIERIS 

TENIS
DAUGULIS
1894.31.III – 1944.30.VI 

LILLIJA DAUGULE
NELSONE
1903.22.VIII – 1988.26.XI 

Vēsturiska atkāpe. Tenis Daugulis dzimis 1889. gada 31. martā Mazsalacas pagasta “Kalna Purlaukos”. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 15. februārī, piedalījies cīņās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 27. aprīlī Ķoņu pagastā Valmieras apriņķa komandantūras kareivis Daugulis, “nosūtīts izvest no kaujas līnijas mantu vezumus, tika no visām pusēm ielenkts, taču izlauzās cauri lielinieku ķēdēm, neatstādams tam kara laupījumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 26. martā. Zemkopis Mazsalacas pagasta “Kalna Purlaukos”. Miris 1944. gada 30. jūnijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 126. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pļavnieku kapos LKOK Mārtiņa Daubes individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pļavnieku kapos Lubānas ielā 94. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Mārtiņš Daube. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Daube dzimis 1896. gada 26. februārī Skrundas pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada dienējis 1. Daugavgrīvas latv. strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā). Apbalvots ar diviem Jura krustiem. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 8. jūlijā, 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem. 8. augustā paaugstināts par virsseržantu, vēlāk iecelts par virsnieka vietas izpildītāju. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 9. janvārī Latgalē uzbrukumā Pauniņu sādžai Daube “pārgrieza drāšu aizžogus un viens no pirmajiem ielauzās ienaidnieka aizmugurē, tur saceldams apjukumu un sekmēdams sādžas ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 25. jūlijā. Jaunsaimnieks Brocēnu pagasta Veccieceres muižā, vēlāk pārcēlies uz Rīgu. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kurinātājs fabrikā. Miris 1974. gada 16. janvārī Rīgā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 126. lpp.

Āraišu jaunajos kapos LKOK Pētera Danča individuāls apbedījums

Atrodas Āraišu jaunajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Dancis. Ziņu par apbedījuma pašreizējo stāvokli pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Dancis dzimis 1891. gada 31. martā Drabešu pagasta “Lēveros” zemkopja ģimenē. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 352. Vidzemes družīnā, pēc tās pārformēšanas – 429. Rīgas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Galīcijas frontē, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1917. gadā pārcelts uz 633. Ahalkalaku kājnieku pulku, no tā pārcelts uz rezerves daļu Rumānijā, bet tad uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 26. maijā Rīgā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Bolderājas rajonā kaujā pie Šmita mājām kareivis Dancis, “smacējošu gāzu saindēts, palika ierindā un vadīja savu ložmetēju līdz kaujas beigām”. Ar varonību izcēlies arī kaujās pie Rītupes 1920. g. janvārī. 

Atvaļināts 1920. gada 23. decembrī. Lauksaimnieks tēva mājās. Atkārtotās komunistiskās okupācija laikā mežstrādnieks, biškopis vietējā kolhozā. Miris 1977. gada 9. janvārī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 124. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Frīdriha Damberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Studentu korporācijas “Selonija” kapu laukā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Frīdrihs Dambergs. Pie kapa uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne, kurā iegravēts teksts: 

FRIDRIHS
DAMBERGS 

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Frīdrihs Dambergs dzimis 1884. gada 3. novembrī Valkā. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, pēc tam Rīgas Politehniskā institūta komerczinību nodaļu. Pēc obligātā karadienesta strādājis kā korespondents un grāmatvedis Varšavā, Lodzā, Vladivostokā un Ķīnā. 

Pirmā pasaules kara laikā kā 6. lauku radiostacijas priekšnieks cīnījies Polijā pie Varšavas, 1916. gadā iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku Ziemeļfrontes štābā, kur dienējis līdz 1918. gada janvārim. Apbalvots ar Annas ordeņa II, III un IV šķiru, kā arī ar Staņislava ordeņa II un III šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembrī, Latviešu atsevišķās (Studentu) rotas sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts ka, 1919. gada 22. martā pie Bataru un Sarmu mājām, kad “mūsu kolonnai uzbruka pretinieks, spēcīgā ienaidnieka ugunī [leitnants] Dambergs pirmais devās triecienā lielinieku nocietinājumiem, atņēma ložmetēju kaujas gatavībā un tā visas kaujas iznākumu vērsa mums par labu”. 

Atvaļināts 1919. gada decembrī, par nopelniem kaujā pret bermontiešiem paaugstināts par virsleitnantu. Strādājis Valsts papīru spiestuvē par virsgrāmatvedi. Piešķirta jaunsaimniecība Rubas pagasta Reņģu muižā. Miris traģiskā nāvē nelaimes gadījumā 1929. gada 1. septembrī. 

Frīdriha Damberga vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 123. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Paula Dālkes individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pauls Dālke. Pie kapa uzstādīts granīta piemineklis – rupji apstrādāts šķelts laukakmens. Tā pamatnē iekalts teksts: 

L.K.O.K.
Pauls Dālke
1893 – 1966 

Vēsturiska atkāpe. Pauls (Paulis) Dālke dzimis 1893. gada 23. novembrī Rīgā. Elektromontieris. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā. Beidzis sakaru mācību komandu, piedalījies kaujās. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru, sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Pie Mazās Juglas ievainots, pēc izveseļošanās armijā nav atgriezies. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. augustā Rīgā. 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem Rīgā un Bolderājā. 16. oktobrī ievainots. Vēlāk cīnījies Latgales frontē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 28. janvārī Latgalē kaujā pie Kamenkas sādžas seržants Dālke ar savu nodaļu “devās ienaidnieka aizmugurē un nogrieza atkāpšanās ceļu uz Zilupi, sagūstīja 8 sarkanarmiešus un ieguva trofejas, tā veicinādams kaujas uzdevuma sekmīgu izpildi”. 

Atvaļināts 1921. gada 30. janvārī. Dzīvojis Rīgā, elektromontieris. 1925. gadā atgriezies armijā, telefona līniju mehāniķis, seržants Daugavgrīvas krasta artilērijas pulkā, vēlāk virsnieka vietnieks. 

Atvaļināts 1940. gada 5. maijā. Komunistiskās un nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis Rīgā, līdz 1965. gadam strādājis Andrejostas elektrostacijā, elektromontieris. Miris 1966. gada 29. aprīlī Rīgā. 

Paula Dālkes vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 123. lpp.; Cemety.lv.

Rūjienas Bērtuļa kapos LKOK Friča Čākura individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Bērtuļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Čākurs. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Fricis Čākurs dzimis 1881. gada 28. decembrī Ķoņu pagasta “Briežkalnos”. Pagastskolas izglītība. Galdnieks. 

1903. gadā iesaukts Krievijas armijā un līdz 1907. gadam dienējis 4. artilērijas brigādē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 18. jūlijā iesaukts atkārtoti, dienējis Pēterburgas gvardes pulkā. Piedalījies kaujās Polijā. 1917. gadā pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku, cīnījies pie Ķekavas. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 28. februārī, Vidzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. novembrī Bauskas apkaimē, kad “ienaidnieks negaidītā uzbrukumā draudēja ieņemt Bausku, [pulka vecākai amatnieks] Čakars stiprā apšaudē stājās pie lielgabala un ar labi mērķētu uguni sašāva Urbānu un Strautiņu mājas Mežotnes rajonā, tā sekmēdams ienaidnieka sagrāvi, 8 ložmetēju, 10 zirgu un citu trofeju ieguvi”. 

Atvaļināts 1919. gada 28. decembrī. Jaunsaimnieks Rūjienas pagasta Lielajā muižā. Miris 1939. gada 3. jūlijā Rīgā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 119.-120. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Kārļa Čabļa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Čablis. Pie kapa uzstādīts neregulāras formas granīta piemineklis, kurā iekalts teksts: 

PULKVEDIS
KĀRLIS
ČABLIS
1891.12.06.–1976.2.04. 

MĪĻAIS DZĪVES DRAUGS
VIEGLAS SMILTIS
DZIMTAJĀ ZEMĒ! 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Eduards Čablis dzimis 1891. gada 12. jūnijā Bārbeles pagasta “Silājās” lauksaimnieka ģimenē. Beidzis pilsētas skolu, mācījies A. Čerņajeva vispārizglītojošajos kursos toreizējā Pēterburgā, kur nolicis ģimnāzijas eksāmenus. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jelgavā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 23. Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu rotā. 1915. gada martā beidzis karaskolu, iegūstot praporščika pakāpi, un pārcelts uz 2. Daugavgrīvas cietokšņa bataljonu, uz kura bāzes saformēts 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons (vēlāk – pulks). 1916. gada augustā paaugstināts par podporučiku, bet tūlīt pat piešķirta arī poručika pakāpe. 1917. gada janvārī paaugstināts par štābkapteini. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, Vladimira ordeņa IV šķiru un Jura krusta IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 30. augustā uz Nītaures-Rīgas ceļa “uzbrukumā Pelnu mājām, kad pēc 6. rotas komandiera nāves izcēlās apjukums, Čablis uzņēmās komandēšanu, spēcīgā ugunī apgāja mājas no spārna un piespieda ienaidnieku atkāpties”. 

Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada rudenī arestēts kā kontrrevolucionārs, tad atbrīvots un decembrī atvaļināts. Zemkopis Tveras apriņķa Grigorjevas sādžā. 1918. gada oktobrī atgriezies Latvijā. 1919. gada martā mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras maijā pie Vecpiebalgas dezertējis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 25. jūnijā kapteiņa pakāpē, armijas Tehniskās pārvaldes kancelejas priekšnieks, no 1920. gada decembra Administratīvās daļas priekšnieks. 1921. gada 1. martā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1922. gada februāra Bruņošanās pārvaldes kancelejas priekšnieks, no 1926. gada Administratīvās daļas priekšnieks. 1924. gada janvārī beidzis vecāko virsnieku kursus. 1928. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi. 1933. gadā iecelts par Apgādes pārvaldes Administratīvās daļas priekšnieku. 

Līdztekus dienestam no 1920. līdz 1921. gadam studējis lauksaimniecību Latvijas Augstskolā (vēlāk – Latvijas Universitāte). 

Apbalvots arī ar Viestura ordeņa III šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gadā iecelts par Latvijas armijas likvidācijas komisijas biroja saimnieciskās daļas vadītāju, bet 1940. gada 21. oktobrī atvaļināts. Strādājis par brāķeri Rīgas stikla fabrikā. Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis toreizējā Teteles pagasta “Čābļos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pārcēlies uz Rīgu, ieņēmis augstus administratīvos amatus Paula Stradiņa Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā (tagad – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca). Miris 1976. gada 2. aprīlī Ķemeros. 

Kārļa Čabļa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), un stēlā, kas uzstādīta, pieminot ar kādreizējo Vecumnieku novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 119. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 136.-137. lpp.; Cemety.lv.

Rudzātu pagasta Steķu kapos apglabāts LKOK Stepans Cvetkovs

Atrodas Rudzātu pagasta Steķu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Stepans (Stefans) Cvetkovs. Par apbedījuma stāvokli pagaidām ziņu nav.

Vēsturiska atkāpe. Stepans Cvetkovs dzimis 1892. gada 28. novembrī Rudzātu pagastā, krievs. Dzelzceļa strādnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 15. huzāru Ukrainas pulkā, par kaujas nopelniem apbalvots ar Jura medaļu. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 13. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas pilsētas Vilkubūdām kaprālis Cvetkovs “kopā ar 20 cilvēkiem ienaidnieka aizmugurē stiprā ugunī šīs mājas ieņēma, sagūstīja 43 bermontiešus, ieguva smago ložmetēju”. 

Atvaļināts 1920. gada 22. decembrī. Visu mūžu bijis zemkopis Rudzātu pagasta Kaļķinīcā. Miris 1982. gada 6. jūnijā. 

Stepana Cvetkova vārds minēts arī piemiņas plāksnē pie Līvānu Atbrīvošanas pieminekļa (sk.), kas veltīta ar Līvānu novada saistītajiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 118. lpp.