Atrodas Cēsu Pilsētas (Vācu) kapu pareizticīgo sektorā Rīgas ielā 58.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Jānis Apinis. Uz kapa uzstādīts melna granīta krusts, kura cokolā iekalts teksts:
Vēsturiska atkāpe. Jānis Apinis dzimis 1867. gada 12. janvārī toreizējā Cēsu apriņķī, Drabešu pagasta “Bļodniekos”. No 1883. gada mācījies Baltijas skolotāju seminārā.
1888. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 97. Vidzemes kājnieku pulkā Daugavpilī. 1889. gadā iestājies Viļņas kājnieku junkuru skolā, ko beidzis 1891. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Dienējis 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā, bet no 1897. gada – Liepājā dislocētajā 178. Cēsu kājnieku pulkā. 1908. gadā pārcelts uz 113. Staraja Rusas pulku. 1894. gadā paaugstināts par podporučiku, 1899. gadā – par poručiku, 1903. gadā par – štābkapteini, bet 1908. gadā – par kapteini. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III šķiru.
Pirmā pasaules kara laikā 113. Staraja Rusas pulka sastāvā kā bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā, vēlāk Augustovas rajonā Polijā. Vēl pašā kara priekšvakarā, 1914. gada jūlijā, paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada maijā piešķirta pulkveža pakāpe. 1917. gada februārī iecelts par pulka komandiera palīgu, bet jūnijā – par 217. Kovrovas pulka komandieri. Par kauju nopelniem apbalvots ar Annas ordeņa II šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru. Pēc kontūzijas 1917. gada septembrī ieskaitīts Minskas kara apgabala štāba rezervē, ber 1918. gada janvārī atvaļināts. Dzīvojis Kazaņā un darbojies latviešu bēgļu komitejā, oktobrī atgriezies Latvijā un apmeties dzimtajos “Bļodniekos”.
1918. gada 19. novembrī iestājies Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos, iecelts par Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieku; vadījis brīvprātīgo rotas formēšanu Cēsīs. Valdībai atkāpjoties, kopā ar to devies uz Liepāju, kur 1919. gada 5. martā uzņēmies rezerves spēku formēšanu, no 28. marta 4. atsevišķā bataljona komandieris. Pēc 16. aprīļa puča, pamatojoties uz ģenerāļa Rīdigera fon der Golca pavēli, 28. aprīlī apcietināts un nodots karatiesai, taču 15. maijā attaisnots. 1919. gada septembrī iecelts par Instruktoru bataljona komandieri, bet 12. oktobrī – par 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri, vadījis pulku visās kaujās pret bermontiešiem no Rīgas līdz Lietuvai.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada novembrī, “kad pēc Torņakalna ieņemšanas 6. Rīgas kājnieku pulkam pie Iecavas upes nācās izturēt vienu no spēcīgākajiem bermontiešu prettriecieniem, Apinis nakts laikā devās uz priekšējām līnijām, zem ienaidnieka uguns apstaigāja visu pulka fronti, iedvesmoja un sakārtoja rotas un noturēja pozīcijas, tādējādi glābdams vispārējo stāvokli”.
No 1920. gada 1. augusta līdz 1924. gada martam 2. Vidzemes divīzijas komandieris. 1920. gada 13. augustā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru un iecelts par LKO domes locekli. 1921. gada 18. novembrī paaugstināts par ģenerāli. 1924. gada februārī iecelts par Kara padomes locekli. 1925. gada 25. jūlijā miris Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 44.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 70.
lpp.; timenote.info/lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru