Viesītē Brīvības piemineklis

Atrodas Viesītē Brīvības ielas galā Vales kalniņā. GPS 56.346366, 25.548964

Pieminekļa celtniecību ierosinājis 4. Jēkabpils aizsargu pulks, kas 1930. gada janvāra sākumā nolēma dibināt pie pulka Viesītes pieminekļa fondu. Kobuču māju īpašnieks Silenieks dāvāja aizsargu pulkam pieminekļa celšanai nepieciešamo 72 kvadrātmetrus lielo zemes gabalu, kas atrodas vietā, kur 1919. gada oktobrī pie Viesītes notika kauja ar bermontiešiem. Pieminekļa iecerētā uzstādīšanas vieta tika iesvētīta tā paša gada Otrajos Vasarsvētkos, 7. jūnijā, kad arī tika uzsākta apkārtnes labiekārtošana un apstādījumu veidošana.

1931. gada 7. februārī tika izveidota Viesītes atbrīvošanas pieminekļa celtniecības komiteja, taču ar līdzekļu vākšanu nevedās, un 1933. gada 8. decembra sēdē, kurā piedalījās 22 sabiedrisko organizāciju pārstāvji, tika ievēlēta jauna pieminekļa celtniecības komiteja Jēkabpils apriņķa priekšnieka un 4. Jēkabpils aizsargu pulka komandiera Augusta Ausmaņa vadībā, kas aktīvi ķērās pie ziedojumu vākšanas. 1934. gada 1. maijā tika likts pieminekļa pamatakmens, tā pamatos iemūrējot kapsulu, kurā ievietots Viesītes kaujas un pieminekļa tapšanas gaitas apraksts.

Nākamajā gadā jau bija savākts pietiekami daudz līdzekļu, lai maija beigās uzsāktu pieminekļa izgatavošanu, kas pēc tēlnieka Vilhelma Treija meta tika uzticēta E. Kuraua akmeņkaļu firmai Rīgā.

Saskaņā ar citu versiju, ko Atmodas laikā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tapušajās publikācijās uztur Viesītes novadpētnieki, pieminekļa meta autors bijis tēlnieks Voldemārs Jākobsons, bet V. Treijs veicis tikai ciļņa kalšanas darbus. Tiesa, muzeja “Sēlija” direktore Ilma Svilāne atzīst, ka šī versija ir ticama, taču nepierādīta.

Piemineklī attēlots senlatviešu karotājs, kas sveic pēc uzvaras uzlecošo sauli. Pieminekļa priekšpusē karavīra galvas līmenī iekalts teksts:

BRĪVĪBA –

TAUTAS DZĪVĪBA

Savukārt pieminekļa aizmugurē iekalts teksts:

ŠEIT 1919. GADĀ 14. OKTOBRĪ

LATVJU PARTIZĀNI

GUVA UZVARU

PĀR VĀCIEŠIEM

Aizmugurē esošā teksta pēdējā rinda nacistiskās okupācijas laikā izkalta. Kā stāsta vietējie, tā bijusi pašu viesītiešu iniciatīva, bažījoties, ka okupācijas varasiestādes pieminekli varētu iznīcināt pilnībā. Vārdu “pār vāciešiem” kādā naktī izkalis netālu dzīvojošais Dombulāns, kamēr viņa dzīvesbiedre uzmanījusi apkārtni, lai kāds to nepamana.

Piemineklis uzstādīts uz mākslīga zemes uzbēruma. Tā būvniecība izmaksājusi 3500 latu, kas pilnībā segti ar ziedojumos un izrīkojumos savāktajiem līdzekļiem - saskaņā ar 4. Jēkabpils aizsargu pulka atskaiti kopumā tikuši savākti 3661,17 lati.

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, pieminekļa priekšā apbedīti kritušie sarkanarmieši, bet drīz pēc Otrā pasaules kara beigām okupācijas varasiestādes uzslēja trīs apbedītajiem padomju karavīriem veltītas piemiņas zīmes, kas tika novietotas uz vienas ass un daļēji aizsedza Brīvības pieminekli.

Sākoties Atmodai, 1989. gada 11. novembrī še svešķermeņi tika pārvietoti sāņus.

Vēsturiska atkāpe. 1919. gada 14. oktobrī gravā starp Kobuču un Ratnieku mājām 3. Jelgavas kājnieku pulka trīs vadi (pulka III bataljons bija saformēts no bijušā Augškurzemes partizānu pulka karavīriem), kurus komandēja virsleitnants Kārlis Strazdiņš, Eķengrāves (tagadējās Viesītes) komandanta komanda un vietējie aizsargi kapteiņa Krišjāņa Malcenieka vadībā stājās pretī stiprai bermontiešu nodaļai, kas tuvojās miestam. Kaujā bermontieši cieta sakāvi, zaudējot vairākus kritušos, kas apbedīti Viesītes kapos. 19 bermontieši krita gūstā. Latvijas armijas vienības kā trofejas ieguva divus ložmetējus, trīs patšautenes, 16 zirgus, četrus divjūga ratus, lauka virtuvi, desmit kastes ar rokasgranātām un 30 000 patronu.

K. Starzdiņš par Viesītes Kauju apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 114-115. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 6, 09.01.1930.; Latvijas Kareivis, Nr. 255, 09.11.1930.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 7, 12.02.1931.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 18.02.1931.; Latvis, Nr. 3633, 14.12.1933.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 2, 11.01.1934.; Latvis, Nr. 3729, 17.04.1934.; Brīvā Zeme, Nr. 177, 08.08.1935.; Aizsargs, Nr. 10, 15.10.1936. 691. lpp.; Padomju Daugava, Nr. 68, 11.06.1988; Jēkabpils Vēstnesis, 11.08.1993.; Viesītes Novada Vēstis, Nr. 9 (114), 2012. gada oktobris, 6. lpp.; Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Red: Peniķis, M. 2.sēj., Rīga: Literatūra, 1938. 116. lpp.. Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 287.-288. lpp.