Rūjienā Atbrīvošanas piemineklis

Atrodas Rūjienā Centra (kādreiz Brīvības) laukumā. GPS 57.897798, 25.323604

Aicinājumu celt pieminekli vēl 1923. gada 1. maijā pēc Naukšēnu aizsargu iniciatīvas sarīkotajā svinīgajā sanāksmē par godu pilsētas atbrīvošanas gadadienai izteica Naukšēnu aizsargu nodaļas priekšnieks Pēteris Brūvelis, un jau tajā pašā vakarā svētku dalībnieki idejas īstenošanai saziedoja aptuveni 240 latus. Tomēr Iekšlietu ministrija tolaik uzskatīja, ka aizsargiem nevajadzētu nodarboties ar šādām iniciatīvām. Tajā pašā laikā neviena cita organizācija tobrīd nebija gatava pārņemt Naukšēnu aizsargu uzsākto. Lai gan ziedojumi no sabiedriskām organizācijām un privātpersonām turpināja ienākt, ieceres aktīva īstenošana uz vairākiem gadiem apsīka, un tikai pēc 1930. gada Rūjienas dziesmu svētkiem ideja par pieminekļa celtniecību atkal atdzima, iniciatīvu pārņemot Rūjienas dziesmu svētku komitejai.

1932. gada 11. decembrī komiteja sarīkoja novada pašvaldību un sabiedrisko organizāciju sanāksmi, kurā tika dibināta pieminekļa celtniecības rīcības komiteja. Uz to brīdi ziedojumos pieminekļa celtniecībai jau bija savākti 3300 lati, un tas ļāva apspriedes dalībniekiem spriest par iecerētā pieminekļa vēlamo veidolu. Vienlaikus tika izlemts, ka piemineklis būtu uzstādāmas toreizējā tirgus laukumā.

Tomēr pie ieceres aktīvas īstenošana rūjienieši ķērās tikai 1934. gadā, kad 3. novembrī tika ievēlēta jauna pieminekļa celtniecība rīcības komiteja pilsētas galvas Arnolda Krēsliņa vadībā. Jau 15. novembrī pilsētas valde savā sēdē lēma pārdēvēt agrāko tirgus laukumu par Brīvības laukumu, oficiāli apstiprinot izvēlēto Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru pieminekļa uzstādīšanas vietu. Sēdē lēma arī par nepieciešamo laukuma nivelēšanas darbu uzsākšanu. Savukārt 8. decembrī rīcības komiteja panāca vienošanos ar tēlnieku Kārli Zemdegu (Baumani) par pieminekļa meta izstrādi.

1935. gada 2. februārī pieminekļa celtniecības rīcības komiteja tika reorganizēta, izveidojot Brāļu kapu komitejas Rūjienas nodaļu, kas 7. martā pārņēma visas rīcības komitejas lietas, tostarp arī visus tās aktīvus un pasīvus. Jau 9. martā tika slēgts līgums ar K. Zemdegu par pieminekļa veidošanu, paredzot tā izmaksas 20 000 latu apmērā. Pieminekļa metu tā paša gada novembrī apstiprināja arī Ministru kabinets. Vienlaikus par pieminekļa celtniecības “goda protektoriem” kļuva valdības locekļi rūjienieši – tieslietu ministrs Hermanis Apsītis un sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.

1935. gada 14. jūlijā, Rūjienas novada svētku laikā, tika likts pieminekļa pamatakmens. 1935. gada Ziemsvētku priekšvakarā Rīgas ostā ar zviedru tvaikoni “Svens” tika nogādāts 60 tonnu smagais Somijas granīta bloks pieminekļa kalšanai. Paši kalšanas darbi tika veikta Oto Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.

Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā. Trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri.

Foto, Rūjienas Vēstnesis, 12.07.1935.

Laikrakstā “Rūjienas Vēstnesis” publicētais pieminekļa makets,

kurā senlatviešu karotājs tur zobenu, kas vēlāk tika nomainīts ar tauri.

Postamenta priekšpusē izkalts nedaudz mainīts 1889. gadā sacerētais dzejnieka Jāņa Frīdenberga-Mieriņa teksts:

TAURĒTĀJAM

BIJA MIRT,

TOMĒR LATVJI

ZIŅU DZIRD

Foto: 2020. gada septembris, Gita Memmēna

Saskaņā ar publicēto finanšu atskaiti uz 1937. gada augustu K. Zemdegam izmaksāti 14 461,70 lati, pieminekļa pamatu un kāpņu veidošana izmaksājusi 1233,68 lati, bet pašas komitejas darbībai izdoti 185,33 lati. Tomēr pieminekļa celtniecības kopējās izmaksas sasniegušas aptuveni 25 000 latu, kas pamatā segti ar Rūjienas un apkārtējo pagastu sabiedrisko organizāciju un pilsoņu ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. 2000 latu piešķīris arī Kultūras fonds.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 348. lpp.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016. gads, 86.-97. lpp. > 91.-92. lpp.; Rūjienas Vēstnesis, Nr. 153, 16.11.1934.; Rūjienas Vēstnesis, Nr. 186, 12.07.1935.; Rūjienas Vēstnesis, Nr. 206, 29.11.1935.; Rūjienas Vēstnesis, Nr. 210, 31.12.1935.; Rūjienas Vēstnesis, Nr. 296, 27.08.1937.; Rīts, Nr. 268, 30.09.1937.