Atrodas
Meža kapos blakus Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo karavīru brāļu kapiem
(sk.).
Apbedīts
1941. gada 6. jūlijā apšaudē ar atejošajiem lieliniekiem kritušais leitnants
Ādolfs Maršaus. Viņam blakus apbedīts Aleksandrs Priede, kuru lielinieki nošāva
tajā pašā dienā par sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanu Valkas ugunsdzēsēju
depo tornī.
Uz
abiem kapiem uzstādīti balti koka krusti, bet pie Maršaua kapu kopas ir arī
granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:
LEITNANTS
ĀDOLFS
MARŠAUS
1907. 27. III – 1941. – VII
Foto: 02.09.2019., Aija Priedīte
Piemiņas
plāksne pie abu kapiem bijusi uzstādīta jau nacistiskās okupācijas laikā, taču,
atsākoties komunistiskajai okupācijai, tā iznīcināta, bet apbedījumi
nolīdzināti. pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas apbedījuma vietu sakopuši
Maršaua tuvinieki.
Maršauam
uzstādīts piemiņas akmens arī pie kādreizējā Valkas tautas (tagad kultūras)
nama (sk.). Savukārt Priedes vārds iekalts arī kapakmenī, kas uzstādīts viņa
dzimtas kapos.
1.
vēsturiska atkāpe. Ādolfs Maršaus dzimis 1907. gada 27. martā toreizējā Abrenes
apriņķa Bērzpils pagastā. Mācījies Rīgas valsts tehnikumā.
No
1928. gada 1. oktobra līdz 1929. gada 1. jūnijam pildījis obligāto karadienestu
Sapieru pulkā, beidzot instruktoru rotas apmācības un iegūstot spridzinātāja
specialitāti. Palicis virsdienestā un iecelts par Sapieru pulka 3. rotas grupas
komandieri. 1930. gada 8. martā beidzis virsdienesta instruktoru kursus. 1931.
gadā ieguvis sevišķi laba šāvēja nosaukumu un tiesības nēsāt akselbanti. 1932.
gada 30. maijā izturējis pārbaudījumus vispārizglītojošos priekšmetos virsnieku
vietnieku kursu programmas apmērā un tā paša gada augustā paaugstināts par
seržantu. 1934. gada septembrī pēc apmācībām viņam piešķirts namdaru un
spridzinātāju speciālista nosaukums. 1935. gadā izpildījis noteikumus
iedalīšanai I klases šāvējos ar karabīni. 1935. gada septembrī ieguvis ķīmiķu
speciālista nosaukumu. 1936. gada 28. janvārī pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku
pulku un 1. augustā iecelts vada seržanta amatā. 1937. gada 18. novembrī
paaugstināts par virsnieka vietnieku, bet 1939. gada 25. augustā par teicamu
dienestu apbalvots ar Viestura ordeņa II pakāpes goda zīmi. No 1940. gada 8.
aprīļa līdz 1940. gada 29. jūnijam mācījies un beidzis Latvijas Kara skolas
jaunāko virsnieku kursus. Iecelts jaunākā virsnieka amatā 3. rotā, atstājot
piekomandētu sapieru vadam. Ar Latvijas Valsts prezidenta 1940. gada 20. jūlija
pavēli Nr. 394 paaugstināts par leitnantu.
Pēc
komunistiskās okupācijas ar 1940. gada 10. jūlija rīkojumu Latvijas armijas 9.
Rēzeknes kājnieku pulks tika pārformēts un apvienots ar Bauskas kājnieku pulku,
jauno vienību iekļaujot Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā
kā 227. strēlnieku pulku, kas tika dislocēts Valkā. Maršaus jaunajā vienībā
tika iecelts par vada komandieri.
Neilgi
pirms 1941. gada 14. jūnija, kad okupācijas varasiestādes organizēja Latvijas
pilsoņu masu deportācijas, leitnantam Maršauam kopā ar vairākiem citiem
virsniekiem izdodas izvairīties no ierašanās Litenes vasaras mācību nometnē.
Dezertējušies virsnieki kādu laiku patvērušies Lejasciema skolas internātā, bet
sākoties Vācijas–PSRS karam, viņi slepus atgriezušies Valkā. Arī Maršaus 5.
jūlijā atgriezies pie Valkā dzīvojošās dzīvesbiedres, kas tobrīd gaidīja viņu
pirmo bērnu.
Lielinieki
Valku 5. jūlijā faktiski jau bija atstājuši, bet vācu vienības pilsētu vēl
nebija sasniegušas. PSRS Iekšlietu daļas Tautas komisariāta (NKVD) specvienībām
bija pavēlēts Valkas labākās ēkas iznīcināt, nodedzinot vai uzspridzinot. 6.
jūlijā, kā stāsta aculiecinieki, eksplodējusi netālu no tautas nama esošajā
kalēja Eglīša darbnīcā glabātā munīcija. Leitnants Maršaus kopā ar otru
dienesta biedru, kura vārds palicis nezināms, tūlīt pēc sprādziena ieskrējuši
dūmu apņemtajā tautas namā, lai noskaidrotu situāciju un mēģinātu ēku glābt.
Viņiem izdevies apslāpēt aizsākušos ugunsgrēku skatuves telpā. Taču tajā pašā
laikā uz tautas namu devusies NKVD dedzinātāju vienība. Maršaus mēģinājis pie
galvenās ieejas lieliniekus aizturēt un pēc īsas apšaudes kritis. Otrs latviešu
virsnieks, kas palicis iekštelpās, arī atklājis uguni, bet pēc tam izkļuvis no
tautas nama pa aizmugurējām durvīm. Tomēr viņa raidītie šāvieni atturējuši
dedzinātāju komandu no tālākiem mēģinājumiem iekļūt ēkā, tādējādi izglābjot
tautas namu no iznīcināšanas.
2.
vēsturiskā atkāpe. Kad pēc lielinieku atkāpšanās Valkā sāka organizēties
nacionālie partizāni, pilsētas slimnīcas šoferis Aleksandrs Priede kopā ar
sanitāra mācekli 6. jūlijā devās uz ugunsdzēsēju depo, lai tā novērošanas tornī
uzvilktu sarkanbaltsarkano karogu. Ar karogu tornī kāpis Priede, bet sanitāra māceklis,
stāvēdams lejā, uzmanījis apkārtni. Karogu izdevies veiksmīgi pacelt, un abi tā
uzvilcēji atgriezušies slimnīcā, kur vieglprātīgi devušies gulēt, nedomājot, ka
lielinieki varētu pilsētā vēl atgriezties. Taču, kā minēts, 6. jūlijā Valkā
ieradušās NKVD dedzinātāju komandas, kas pamanījušas virs pilsētas plīvojošo
Latvijas karogu. Čekistiem izdevies noskaidrot, kas karogu pacēlis, un abi
“vaininieki” sagūstīti un turpat Vienības laukuma apstādījumos nošauti.
Avoti:
Līne, S., Aleksis, O. Patiesības augšāmcelšanās Valkā. Kadets, Nr. 43, 2015. gads, 95-97.lpp.; Malienas Ziņas, Nr. 2, 21.08.1941.; Tālavietis, Nr. 21, 02.09.1941.; Tālavietis, Nr. 49, 06.11.1941.; Valkas novadpētniecības muzeja
galvenā krājuma glabātājas Aijas Priedītes sniegtā informācija.
