Valkā LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Valkā Varoņu ielā blakus Meža kapiem. GPS 57.782155, 26.003298

Apbedīti 30 Latvijas Neatkarības karā kritušie 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīri. Pamatā starp apglabātajiem ir karavīri, ka miruši no ievainojumiem vai slimībām Valkā ierīkotajā Ziemeļlatvijas Sarkanā Krusta lazaretē.

Doma brāļu kapos uzstādīt pieminekli valcēniešiem radusies jau neilgi pēc Neatkarības kara beigām, un 1922. gada sākumā Valkas brāļu kapu pieminekļa celšanas komiteja no Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības mākslas skolas tēlniecības klases vadītāja tēlnieka Riharda Maura piedāvātajiem projektiem izvēlas tēlnieka Emīla Meldera (Millera) metu. Atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Melderis pats savulaik bija piedalījies gan Pirmajā pasaules, gan Latvijas Neatkarības karā un Valkas lazaretē ārstējies pēc Cēsu kaujās pie Raunas gūtā ievainojuma.

Piemineklis atklāts 1922. gada 1. oktobrī. Tas sastāv no vietējā iesārtā granītā kalta senlatviešu karotāja figūras (“Sencis”), kas novietota uz divdaļīga, no pelēka granīta veidota pjedestāla. Akmens skulptūrai atrasts Kauguru pagastā Pekas kalna apkārtnē, un domājams, ka tas nācis no Kalneniņu svētkalna sakrālā kompleksa. Savukārt postamentam izmantotais materiāls ņemts turpat Valkā Pedeles krastos.

Foto: Piemiņas vaiņags, 41

Kā liecina sarakste starp Valkas apriņķa priekšnieku Jāni Ozoliņu un Valmieras čugunlietuves īpašnieku A. Brensonu, sākotnēji pieminekli bija iecerēts atliet bronzā, taču doma atmesta, kad izrādījies, ka to iespējams veikt vienīgi Vācijā.

Pieminekļa kalšanā līdz ar Melderi piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Treijs. Postamenta priekšpusē piestiprināts bronzas ozollapu vainags, zem kura iekalts teksts:

VALMIERAS
KĀJNIEKU PULKA
KAUJĀS KRITUŠIEM
PAR
LATVIJU
1919

Postamenta aizmugurē iekalts teksts ar zināmo apbedīto karavīru vārdiem:

PIRMO TAUTAS PULKU
KRITUŠIE VAROŅI ZIEMEĻ-
LATVIJĀ

ALTIŅŠ FRICIS ▲ BOGDANOVS
ANDREJS ▲ ILVES AUGUSTS ▲
GRUSKOVS KARLIS ▲ GRUNDMANS
OSVALDS ▲ ANDRIŅŠ MIĶELIS ▲
LIEPIŅŠ VOLDEMĀRS ▲ STENDERS
JĀNIS ▲ ROZENBERGS ROBERTS ▲
SAULESKALNS JĀNIS ▲ TILLERS
MĀRTIŅŠ ▲ CUKURS JĀNIS ▲ REINE
PĒTERS ▲ LAPACINSKIS AUGUSTS ▲
BRUŅINIEKS JĀNIS ▲ TETTERS
EDGARS ▲ AKMENS TEODORS ▲
KARLSONS VILIS

Tas ir pirmais profesionāla tēlnieka veidotais Latvijas Neatkarības kara piemineklis, kā arī vienīgais starpkaru periodā, kas darināts modernisma stilā, izmantojot kubisma elementus. Piemineklis novietots uz mākslīga zemes uzbēruma, ko norobežo kalti laukakmeņi. Tā uzstādīšana, nerēķinot administratīvos izdevumus, izmaksājusi aptuveni 3470 latu, kas segti pamatā no ziedojumiem. Saskaņā ar 1923. gadā publicēto Valkas brāļu kapu pieminekļa celšanas komitejas atskaiti ziedojumos uz to brīdi bija saņemti 105 060,25 rubļi (2101 lats). Ārpus oficiālajām ziedošanas listēm no aizsargu nodaļām, sabiedriskajām organizācijām un privātpersonām saņemti vēl 35 263,09 rubļi (705 lati). Papildus 26 000 rubļu (500 latu) bija piešķīrusi Valkas apriņķa valde, 10 000 rubļu (200 latu) – Brāļu kapu komiteja, bet 3000 rubļu – Latvijas Aizsardzības biedrība. Tādējādi kopā pieminekļa celtniecībai iegūti 178 324,34 rubļi (3566 lati), no kuriem aptuveni 85% ziedojuši valcēnieši.

Interesanti, ka līdztekus naudas summām ziedojumos saņemti arī dažādi sadzīves priekšmeti, tostarp cepure, “bleķa spainis”, sandales, labība un pat sešas pudeles Madeiras vīna.

No pieminekļa celšanas komitejas rīcībā esošās summas 50 000 rubļi (1000 lati) izlietoti tēlnieka honorāram, 43 009,20 rubļi (860 lati) – piemineklim nepieciešamā akmens transportēšanai, pieminekļa kalšanas un uzstādīšanas darbiem – 50 955 rubļi (1019 lati), pjedestāla materiālam un tā transportēšanai – 13 110 rubļi (262 lati), bet dažādiem citiem materiāliem – 16 430,50 rubļi. Vēl 9600 rubļi izlietoti ziedojumu sarakstu un svētku programmu drukāšanai, kā arī fotogrāfiskiem darbiem. Tādējādi uz to brīdi kopā bija iztērēti 183 104,70 rubļi, un iztrūkums sastādīja 4780,36 rubļus. Taču vienlaikus no apgrozījumā laistajām 226 ziedojumu listēm pieminekļa celšanas komiteja vēl nebija saņēmusi atpakaļ 19 listes. Tāpēc Komiteja laikrakstā “Valdības Vēstnesis” lūdz tās “nekavējoši iesūtīt”. Komiteja arī izlēmusi, ka līdzekļus, kas paliks pāri pēc iztrūkuma segšanas, izmantos brāļu kapu un pieminekļa apkopšanas fonda dibināšanai.

Pēc pieminekļa atklāšanas kādreizējā Pedeles iela tika pārdēvēta par Varoņu ielu.

1923. gada 18. novembrī pieminekļa pakājē tika novietota balta marmora plāksne, kurā iekalts teksts:

LABĀK OZOLS SADEG LIESMĀS,
NEKĀ VIŅAM PURVĀ PŪT.
TAUTAS VAROŅIEM LATVIJAS VALSTS
5 GADU PASTĀVĒŠANAS DIENĀ
18. NOV. 1923. G.

VALKAS VALDĪBAS UN PAŠVALDĪBAS
IESTĀDES, SKOLAS UN SABIEDRISKĀS
ORGANIZĀCIJAS.

Pieminekļa priekšā atrodas kritušo apbedījumi, kas izkārtoti divās rindās. Uz kapu kopām uzstādīti individuāli balti krusti.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gadā pieminekļa skulptūra tika nogāzta, daļēji sabojāta un aprakta. Nolīdzināti tika arī apbedījumi. Pieminekļa iznīcināšanu, pamatojoties uz okupācijas varasiestāžu rīkojumu, vadīja toreizējais Valkas pilsētas komunālās daļas priekšnieks Nikolajs Puriņš.

1988. gadā, kad tuvojās tēlnieka E. Meldera simtgade, tika uzsākta viņa darbu apzināšana, kā arī piemiņas muzeja veidošana mākslinieka dzimtajās mājās un darbnīcā Burtnieku novada Rencēnu pagasta “Speļģos”. Gatavojoties 1989. gadā paredzētajām apaļās jubilejas svinībām, 1988. gada martā toreizējās LPSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu pētniecības padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Apinis vērsās pie Valkas un Valmieras rajona Tautas deputātu padomju izpildkomitejām, norādot, ka “Valkā atrodas mākslinieciski augstvērtīga skulptūra – tēlnieka daiļrades agrīnā posma darbs (veidots 1922. gadā), kas šobrīd glabājas nepiemērotos apstākļos”. Viņš aicināja pieminekli pārvietot uz “Speļģiem”, kur to varētu atbilstoši eksponēt. 1988. gada 13. maijā Valmieras rajona TDP IK priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Greiškalns atbildēja M. Apinim, ka šī jautājuma risināšana jau esot uzsākta. Priekšlikums pārvietot daļēji saglabāto pieminekli tika akceptēts 25. martā notikušajā Komunistiskās partijas Valmieras rajona komitejas sanāksmē. Dažas dienas pēc tam, 28. martā, tika nosūtīts lūgums Valkas pilsētas TDP IK palīdzēt pieminekļa pārvešanā, taču atbilde aizkavējās, jo Komunistiskās partijas Valkas rajona komiteja vērsās pēc padoma pie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas kultūras nodaļas vadītāja Aivara Gora. Lai tuvāk paskaidrotu E. Meldera darinātā pieminekļa izveides vēsturi un māksliniecisko vērtību, 13. aprīlī pie viņa devās Latvijas Komunistiskās partijas Valmieras rajona komitejas Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs K. Zālīte un rajona pieminekļu aizsardzības inspektors mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs. A. Goris monumenta atkārtotajai uzstādīšanai piekrita un norādīja, ka LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts jau uzsācis informatīva materiāla sagatavošanu par Valkas brāļu kapiem. Konkrētu lēmumu par pieminekļa uzstādīšanas vietu bija paredzēts pieņemt pēc tā saņemšanas.

Iznīcinātajam Valkas brāļu kapu piemineklim pievērsās arī LTV raidījums “Labvakar!”, kura 1988. gada 18. septembra pārraidē žurnālists Ojārs Rubenis norādīja, ka vienīgais pieļaujamais risinājums ir atjaunoto pieminekli uzstādīt tā sākotnējā vietā. Šim viedoklim nepiekrita Valkas novadpētniecības muzeja direktors Tālis Papēdis, kurš Valkas rajona avīzē “Darba Karogs” rakstīja, ka par to būtu jāvienojas visiem Valkas iedzīvotājiem kopīgi un ka atkārtoti uzstādīto monumentu vajadzētu uztvert tikai kā māksliniecisku vērtību. Viņš arī atzīmēja, ka pieminekļa precīza atrašanās vieta joprojām nav zināma, un aicināja iedzīvotājus dalīties ar sev pieejamo informāciju. Raksta noslēgumā bija minēts, ka Valkas pilsētas izpildkomiteja plāno atvērt monumenta atjaunošanai paredzētu ziedojumu kontu.

1988. gada 10. oktobrī T. Papēdis kopā ar Latvijas Tautas frontes “Lauktehnikas” atbalsta grupas aktīvistiem kādā aizbērtā smilšu karjerā atrada un izraka E. Meldera veidoto skulptūru un tās pamatnes augšdaļu. Vispirms abas detaļas tika nogādātas “Lauktehnikas” darbnīcās, bet vēlāk tās pārveda uz Rīgu restaurācijas darbu veikšanai, un kādu laiku “Senci” varēja aplūkot Latvijas Mākslas akadēmijas priekšā.

1988. gada 11. novembrī M. Apinis ziņoja Valkas pilsētas izpildkomitejai, ka LPSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu pētniecības padome aicina atrasto monumentu novietot tā sākotnējā vietā Valkas brāļu kapos, vienlaikus veicot kapsētas labiekārtošanas darbus. Par bojāto skulptūru M. Apinis šajā vēstulē rakstīja: “Skulptūru iesakām nerestaurēt (t. i., neaizpildīt tajā izsistos robus), bet eksponēt tādā izskatā, kādu to izraka no zemes. Piemineklim nodarītie bojājumi būs mūžīgs liecinieks tā pārdzīvotajam liktenim.”

1989. gada 26. janvārī Valsts vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija aicināja Valkas rajona TDP IK pieņemt lēmumu par E. Meldera veidotā monumenta iekļaušanu vietējas nozīmes aizsargājamo mākslas pieminekļu sarakstā.

Kamēr pieminekļa detaļām tika veikta restaurācija Rīgā, tikmēr “Lauktehnikā” strādājošie LTF biedri sarīkoja vairākas kapu sakopšanas akcijas un atjaunoja norakto uzkalniņu, kur novietot E. Meldera monumentu. 1989. gada 26. maijā tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Pieminekļa pamatos tika guldīta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm: “Mēs dzīvojam laikā, kad atkal atmodai cēlusies latviešu tauta, kad cenšamies nolīdzināt mūsu brāļu, tēvu un vectēvu parādus. Šis piemineklis ir viens šāds parāds. (..) Tas glabāja kritušo karavīru mieru un piemiņu turpat 30 gadus, līdz pseidosociālisti un kangari to izpostīja, apslēpa zem zemes. Nenosaucam viņu vārdus – lai tie top nolādēti un uz mūžiem pazūd no tautas atmiņas.”

Tā kā pieminekļa oriģinālā pamatne nebija atrasta, tad tika uzstādīta cita. Brāļu kapu labiekārtošanas darbi turpinājās vēl līdz 1990. gadam. Brāļu kapu atjaunošanas darbos aktīvi piedalījās LTF “Lauktehnikas” grupa. Vārtu stabu zobenus kalis Ādolfs Porietis. Savukārt Edgars Auziņš, kas, būdams vēl Valkas arodskolas audzēknis, savulaik kalis oriģinālos zobenus, šoreiz darinājis brāļu kapu vārtus, soliņus un uguns urnas. Vārtu stabu bumbas kalis Felikss Raistiks, bet virpojis Visvaldis Šķesteris. Pašu vārtu stabus un krustus no betona un metāla darinājuši Lainonis Dreimanis un Kārlis Puķīte. Vienīgi bronzas ozollapu vainags veidots Rīgā. Skulptūrā izsistie robi tika atstāti nelaboti, un tās galva joprojām aplūkojama ar nošķeltu pieres daļu.

Atjaunotie brāļu kapi līdz ar restaurēto pieminekli tika atklāti 1990. gada 11. novembrī.

Pieminekļa atjaunošanai tika saziedots vismaz 6000 rubļu, taču ar to nepietika un nācās atbalstu lūgt vietējām iestādēm un uzņēmumiem.

2001. gadā Valts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertīzes daļas speciāliste mākslas vēsturniece Dace Čoldere tomēr atzina, ka Valkas brāļu kapu labiekārtošana veikta nekvalitatīvi. Viņa īpaši akcentēja neveiksmīgi izvēlēto pieminekļa granīta pamatni, kas gan pēc akmens krāsas, gan apjoma neatbilst oriģinālam.

Arī pēc atkārtotās uzstādīšanas piemineklim nācies piedzīvot nelabvēļu uzbrukumus. 1996. gadā kāds ar āmuru tam izsitis vairāk nekā 10 robu, bet 2002. gadā monuments apliets ar viegli uzliesmojošu šķidrumu, mēģinot to aizdedzināt.

2017. gadā brāļu kapos tika uzstādītas astoņas piemiņas stēlas ar Valku saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tās izvietotas abpus piemineklim – pa četrām stēlām katrā pusē (sk.).

Foto: 2020. gada oktobris; Gita Memmēma

Labots: 03.09.2019.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 338.-339. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 128.-130.lpp.; Valdības Vēstnesis, Nr. 89, 28.04.1923.; Darba Karogs, 13.10.1988.; Literatūra un Māksla, 18.11.1988. 12. lpp; Mūsu Zeme, 27.05.1989.; Mūsu Zeme, 08.06.1989.; Ziemeļlatvija, Nr. 2, 24.01.1990.; Ziemeļlatvija, Nr. 135.136, 10.11.1990.; Ikšelis, A. Valkas diližanss: Valkas leģendas: Piezīmes uz vēstures hronikas malām. Valka: Valkas novada dome, 2013. 456.-459. lpp.; Piemiņas vaiņags Latvijas kritušiem varoņiem. I daļa. Sast. Prande, A. Rīga: Brāļu kapu komiteja, 1926. 41. lpp.; Valkas novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātājas Aijas Priedītes sniegtā informācija.