Atrodas
Limbažos Baumaņu Kārļa laukumā 1. GPS 57.51467, 24.713348
Atklāta
2013. gada 10. oktobrī pie kādreizējās Limbažu apriņķa skolas, kuru 1880. gadā
absolvējis vēlākais Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks ģenerālis un
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Dāvids Sīmansons. Piemiņas plāksnes idejas
autors ir atvaļinātais pulkvedis Pēteris Ziemelis, bet pašu granīta plāksni un
tajā iestrādāto bronzas bareljefu – Sīmansona ģīmetni, izgatavojis tēlnieks
Jānis Strupulis.
Foto: 07.04.2022., Ivo Krumholcs
Piemiņas zīmes izgatavošanu un uzstādīšanu finansējusi Limbažu
pašvaldība. Plāksnē iekalts teksts:
ĢENERĀLIS
DĀVIDS SĪMANSONS
1859.04.04. – 1933.13.01
LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS,
PIRMAIS
LATVIJAS ARMIJAS VIRSPAVĒLNIEKS
NO 1919. GADA 10. JŪLIJA LĪDZ 16. OKTOBRIM,
LATVIJAS APSARDZĪBAS MINISTRS
NO 1919.GADA 15.JŪLIJA LĪDZ 10.SEPTEMBRIM,
BEIDZIS LIMBAŽU APRIŅĶA SKOLU
Vēsturiska
atkāpe. Dāvids Sīmansons dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātu
pusmuižā laukstrādnieku ģimenē. Beidzis Limbažu apriņķa skolu.
1880. gadā
kā brīvprātīgais iestājies Krievijas armijā, dienējis 115. Vjazmas pulkā, no
kurienes komandēts uz Rīgas junkuru skolu, kuru beidzis 1883. gadā, iegūstot
leitnanta dienesta pakāpi. 1888. gadā paaugstināts par podporučiku, bet 1892.
gadā – par poručiku. 1894. gadā Pēterburgā beidzis ģenerālštāba akadēmiju.
1899. gadā saņēmis štābkapteiņa, 1901. gadā – kapteiņa, bet 1904. gada martā –
apakšpulkveža pakāpi. No 1894. gada komandējis rotu, bet no 1904. gada –
bataljonu. Piedalījies krievu-japāņu karā, kura laikā kontuzēts. No 1910. gada
pulkvedis, ieņēmis dažādus amatus štābos, kā 116. Kājnieku pulka bataljona
komandieris dienējis arī Rīgā. 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas
kājnieku pulka komandieri. 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru un
iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. No 1916. gada
septembra Kalugas atsevišķās brigādes komandieris, no decembra 135. divīzijas
komandieris, bet no 1917. gada jūlija komandējis 4. atsevišķo divīziju.
Apbalvots ar Staņislava ordeņa I un III šķiru, Annas ordeņa III šķiru,
Vladimira ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Svētā Jura ordeņa zobenu.
Pensionējoties dienestu atstājis 1917. gada oktobrī. Līdz 1919. gada janvārim
dzīvojis Vitebskā un Orlā.
Rīgā
atgriezies 1919. gada 8. janvārī. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem 1919.
gada 6. jūnijā iestājies Latvijas armijā, dienējis 1. Latviešu atsevišķajā
brigādē. Pēc tā dēvēto dienvidu un ziemeļu brigāžu apvienošanas, kad tika
oficiāli izveidota Latvijas armija, 10. jūlijā iecelts par tās pirmo virspavēlnieku.
No 15. jūlija līdz 10. septembrim ieņēmis arī apsardzības ministra amatu.
Naktī no 9.
uz 10. oktobri, kad Rīgai tuvojās bermontiešu spēku, Sīmansons atcēla frontes
komandiera Jorģa Zemitāna pārsteidzīgo pavēli par galvaspilsētas atstāšanu un
atkāpšanos uz Juglas pozīcijām.
Pavēlē par
apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. un 10. oktobrī,
“kad bermontieši uzbruka mūsu spēkiem Daugavas kreisajā krastā, S. ar savu
saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu
daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju. Ar
pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un
drīzā laikā sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un
Bolderāja, kas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu”.
Slimības dēļ
no virspavēlnieka amata 1919. gada 16. oktobrī atbrīvots un ieskaitīts
Apsardzības ministrijas rezervē. No 1920. gada decembra Apsardzības ministrijas
padomes loceklis, bet 1924. gadā iecelts par tās priekšsēdētāja vietas
izpildītāju. Bijis kara tiesa priekšsēdētājs, kara izmeklēšanas komisijas
loceklis.
Slimības dēļ
no dienesta atvaļināts 1925. gada 20. februārī. Miris 1933. gada 13. janvārī.
Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru