Ogresgala pagasta Ciemupes kapos LKOK Oskara Matīsa individuāls apbedījums

Atrodas Ogresgala pagasta Ciemupes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oskars Matīss. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Oskars Matīss dzimis 1897. gada 3. martā toreizējā Vecgulbenes pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā, kura rindās palicis līdz 1918. gada februārim. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 3. jūnijā, 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem, paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī dižkareivis Matīss “brīvprātīgi devās izlūkgājienā uz Mežotnes muižu, ievāca ziņas par tur esošajiem bermontiešiem, izpētīja to aizsardzības līnijas un iegūtās ziņas nodeva rotas komandierim. Pateicoties tam, muiža tika ieņemta, iegūta lidmašīna, divi ložmetēji u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Zemkopis Ogresgala pagasta “Priežkalnos”. Tur dzīvojis arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā. Miris 1978. gada 7. februārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 341. lpp.; timenote.info/lv.

Prodes pagasta Gulbenes kapos LKOK Pāvela Masūļa individuāls apbedījums

Atrodas Prodes pagasta Gulbenes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pāvels Masūlis. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Pāvels Masūlis dzimis 1896. gada 18. martā Prodes pagastā, lietuvietis. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 38. Turkestānas strēlnieku pulkā, piedalījies kaujās Rietumu frontē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada jūnijā Augškurzemes partizānu pulkā. Pēc tam ieskaitīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā, piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī Lietuvas teritorijā kareivis Masūlis “ar kareivju grupu brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, aplenca māju Žeimes miestā, kur atradās vācu žandarmi ar ložmetēju, ar rokasgranātu apklusināja pretinieku un palīdzēja saņemt gūstekņus un ieroci”. 

Atvaļināts 1921. gada 10. martā, jaunsaimnieks Prodes pagasta Gulbenē. No 1934. gada dzīvojis Prodes pagasta “Liepās”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 14. septembrī arestēts, ievietots Daugavpils cietumā. 1945. gada 20. februārī tā sauktās LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls notiesāja Masūli uz 17 gadiem ieslodzījumā. Atradies koncentrācijas nometnē Vorkutā. 1953. gadā pārsūtīts uz Mordovijas APSR. 1957. gada 2. jūlijā atbrīvots, atgriezies Latvijā. Strādājis tā dēvētajā vietējā kolhozā (kolektīvajā saimniecībā), invalīds. Miris 1972. gada vasarā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 340. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Eduarda Mārtinsona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Ivana kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Mārtinsons (Martiņsons). 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Mārtinsons dzimis 1899. gada 27. oktobrī toreizējā Vilzēnu (tagad Braslavas) pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 29. maijā Mazsalacā. 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem, 26. augustā ievainots. Pēc izveseļošanās pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku, cīnījies pret bermontiešiem un piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1920. gada 23. februāri Latgalē, “laikā, kad ienaidnieka pārspēks ielenca mūsu velosipēdistu rotu, kas bija devusies izlūkgājienā, [kaprālis] Mārtinsons, saņēmis uzdevumu segt atkāpšanos, ar spēcīgu uguni aizturēja pretinieku līdz pēdējai iespējai, kā rezultātā rota paguva atkāpties”. Šajā kaujā Mārtinsons krita gūstā, no kura 20. jūnijā Maskavā izbēga un caur Igauniju atgriezās Latvijā. 

Atvaļināts 1921. gada 29. novembrī. Lauksaimnieks Vilzēnu pagasta “Priedītēs”. Pagasta aizsargu nodaļas biedrs. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī arestēts, ievietots Valmieras, pēc tam Cēsu cietumā. 1945. gada decembrī Krievijas Sverdlovskas apgabala IeTK, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 3. daļu piesprieda Mārtinsonam piecu gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Bijis ieslodzīts Kušvas un Nižņijtagilas nometnēs. 1949. gada beigās atbrīvots, atgriezies Latvijā. Dzīvojis Lielvārdē. Miris 1966. gada 22. novembrī. 

Eduarda Mārtinsona vārds minēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 339. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Ivana kapos LKOK Aleksandra Mālkalna individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Ivana kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Mālkalns. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Mālkalns dzimis 1892. gada 24. jūlijā Annas pagastā. Izglītojies tirdzniecības skolā. Komijs. 

1913. gadā iesaukts Krievijas armijā, beidzis mācību komandu 1. strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās Vācijas un Austrijas frontēs, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1917. gadā paaugstināts par vecāko apakšvirsnieku. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 4. jūnijā Alūksnē. 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par virsseržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1919. gada 11. novembri Rīgas rajonā pie Slokas šosejas Mālkalns “ar ložmetēju devās ienaidnieka aizmugurē un ar labi mērķētu uguni apklusināja divus bermontiešu ložmetējus, vienu no tiem sabojāja, bet otru atnesa pie mūsējiem”. Savukārt 17. novembrī Zemgalē pie Cepļu mājām “kopā ar dažiem kareivjiem pielavījās ienaidnieka bruņuvilcienam un izklīdināja tā atbalstītos kājniekus”. 

Pēc Neatkarības kara dienējis Valdības pils komandantūrā, no 1922. gada Galvenajā artilērijas noliktavā. 1930. gada jūnijā atvaļināts, atvēris pārtikas preču veikalu Rīgā. Piešķirta jaunsaimniecība Annas pagasta “Kaulos”. Miris 1984. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 336. lpp.

Saukas pagasta Smiltaines kapos LKOK Krišjāņa Malcenieka individuāls apbedījums

Atrodas Saukas pagasta Smiltaines kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Krišjānis Malcenieks. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. Krišjānis Malcenieks dzimis 1884. gada 25. augustā Saukas pagasta “Kormaņos” lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Jēkabpils pilsētas skolu. Ierēdnis Vidzemes guberņas valdē Rīgā. 1908. gadā kā eksternis izturējis pārbaudījumus Liepājas ģimnāzijā, vēlāk lauksaimnieks vecāku mājās. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, iedalīts 12. Somijas strēlnieku pulkā un nosūtīts uz Galīcijas fronti. Tur piedalījies kaujās un ievainots, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1916. gada martā beidzis Kijevas praporščiku skolu, maijā nosūtīts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Rotas komandieris, piedalījies daudzās kaujās, paaugstināts par kapteini. Apbalvots ar Jura ordeņa IV šķiru, ticis ievainots. Pēc Krievijas armijas sabrukuma pulku atstājis. Tērbatā kritis vācu gūstā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī pie “Mangaļiem” praporščiks Malcenieks “kā rotas pagaidu komandieris ar savu vienību pirmais izlauzās cauri plašajiem drāšu aizžogiem, sīvā cīņā ieņēma vāciešu ierakumus, un, lai gan smagi ievainots galvā, turpināja vadīt kauju, kuras laikā rota ieguva 2 smagos ložmetējus un mīnmetēju”. Par šo varoņdarbu apbalvots arī ar Jura ordeni. 

Savukārt 1919. gada oktobrī “kā Saukas aizsargu nodaļas priekšnieks piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Viesītes. 14. oktobrī sakāvis vāciešu trieciennodaļu, saņemot gūstekņus, 6 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Aktīvs aizsargu organizācijas dalībnieks no tās dibināšanas dienas, 4. Jēkabpils aizsargu pulka rotas komandieris, vēlāk komandējis bataljonu, 1928. gadā ievēlēts par Jēkabpils apriņķa valdes priekšsēdētāju. 1934. gadā amatu atstājis. Jaunsaimnieks Saukas pagasta “Ielejās”, aktīvs sabiedrisks darbinieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, 3. kategorijas kara invalīds. Pirmajā komunistiskās okupācijas gadā no deportācijas izvairījies. Miris 1944. gada 21. jūnijā. 

Krišjāņa Malcenieka vārds iegravēts Viesītē uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 334.-335. lpp.

Rīgas Ivana kapos LKOK Maksima Mackova individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Ivana kapos. 

Dzimtas kapavietā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Maksims (Maksis) Mackovs. 

Vēsturiska atkāpe. Maksims Mackovs dzimis 1894. gada 3. augustā Rīgā. Pilsētas skolas izglītība. Akmeņkalis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 23. kājnieku pulkā, bet no 1917. gada jūnija līdz augustam – 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 6. februārī Latgalē Žogovas stacijas rajonā kareivis Mackovs, “neskatoties uz dzīvības briesmām, uzspridzināja dzelzceļa tiltu un sabojāja telefona līniju, tā paralizēdams ienaidnieka bruņuvilciena darbību”. 

Atvaļināts 1921. gada 22. februārī. Dzīvojis Rīgā, strādnieks. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis par litogrāfu. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1970. gada 8. maijā Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 332. lpp.; Cemety.lv.

Pie Vecpils katoļu baznīcas 2. PK kritušo latviešu un vācu karavīru brāļu kapi

Atrodas piekalnē pie Vecpils Svētā Laurencija katoļu baznīcas. 

Apbedīti latviešu leģionāri un vācu karavīri, kas 1944. un 1945. gadā miruši Vecpils skolā iekārtotajā lazaretē. Par apbedījumu pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Avots: Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 19, 1994. gada septembris-oktobri, 68. lpp.

Dzelzavas pagasta Aizpurvē 2. PK kritušo latviešu un vācu karavīru brāļi kapi

Atradās Dzelzavas pagasta Aizpurvē (Aizpurvēs). 

Apbedīti 15 1944. gada rudenī krituši latviešu leģionāri un vācu karavīri. Komunistiskās okupācijas laikā kapi nopostīti, caur tiem izrokot kanalizācijas trasi. 

Avots: Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 15, 1994. gada janvāris-februāris, 67. lpp.

Sarkaņu pagasta Aizkujā divu 2. PK kritušu latviešu leģionāru apbedījums

Atrodas Sarkaņu pagasta Aizkujā. 

Apbedīti divi 1944. gada rudenī krituši Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) 44. (6.) pulka 1. rotas karavīri. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Avots: Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 15, 1994. gada janvāris-februāris, 67. lpp.

Sarkaņu pagasta Poļvarkā pie “Gaitniekiem” 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atrodas Sarkaņu pagasta Poļvarkā pie Gaitnieku mājām. 

Apbedīti pieci 1944. gada rudenī kritušie Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) 43. (2.) pulka karavīri. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Avots: Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 15, 1994. gada janvāris-februāris, 67. lpp.