Atrodas Rīgā Nesaules ielā 1 Sarkandaugavas kapos.
Dzimtas kapos apglabāts ģenerālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kazimirs Olekšs. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts:
OLEKŠS KAZIMIRS JĀŅA d.
1886.26.VII–1970.2.II
TEKLA 1882–1952
Vēsturiska atkāpe. Kazimirs Olekšs dzimis 1886. gada 26. jūnijā Bērzpils pagastā zemnieka ģimenē. (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kā dzimšanas datums, domājams, kļūdaini minēts 27. jūnijs).
1907. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 174. kājnieku pulkā. 1909. gadā paaugstināts par apakšvirsnieku un nākamajā gadā iestājies Čugujevas karaskolā, kuru beidzis 1913. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Dienestu turpinājis 25. kājnieku pulkā. Pulka sastāvā piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās. 1916. gada aprīlī paaugstināts par poručiku un iecelts rotas komandiera amatā. 1917. gada martā piešķirta štābkapteiņa, bet jūnijā – kapteiņa pakāpe, iecelts par bataljona komandieri. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa II, III un IV šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru, kā arī ar Svētā Jura zobenu. Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada 8. februārī Voroņežā atvaļināts. Atgriezies tēva mājās Bērzpils pagastā, bet novembrī devies uz Rīgu.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 10. decembrī kapteiņa pakāpē, uzdota Virsnieku rezerves rotas formēšana. 1919. gada janvārī slimības dēļ palicis lielinieku ieņemtajā Rīgā. Tajā pašā mēnesī iesaukts Sarkanajā armijā, rakstvedis 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulkā. 18. maijā Valmierā dezertējis. 8. jūnijā Rīgā pieteicies Apsardzības ministrijā un komandēts uz Liepājas jaunformējamajiem spēkiem. 1919. gada 1. jūlijā iecelts par Liepājas rajona latviešu karaspēka (vēlāk Latvijas armijas Lejaskurzemes kara apgabala) štāba priekšnieku. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Liepājas aplenkšanas laikā, “kad sākās izšķirošais uzbrukums pilsētai un mūsējie atkāpās no fortiem, Olešs novērtēja stāvokli un ar precīzām un pareizām pavēlēm pārgrupēja mūsu karaspēku, virzīja to pret vāciešiem un satrieca to labo spārnu, tā sekmēdams galīgu uzvaru un bermontiešu padzīšanu no visas Lejaskurzemes”.
Par kauju nopelniem paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, skaitot no 1919. gada 14. novembra. 1920. gada 4. janvārī iecelts par 4. Zemgales divīzijas štāba priekšnieku. 1921. gada 5. janvārī iecelts par 1. Latvijas strēlnieku pulka komandieri, bet 8. augustā – par 3. Latgales divīzijas štāba priekšnieku. 1924. gadā paaugstināts par pulkvedi, iestājies Virsnieku akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1926. gadā. No 1929. gada 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris, bet 1935. gadā iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandiera palīgu. 1935. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1936. gada maijā slimības dēļ atvaļināts. Dzīvojis Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu.
Līdz 1940. gada augustam bijis akciju sabiedrības "Ogle" valdes loceklis. Vēlāk pirmās komunistiskās okupācijas laikā, sākot ar 1941. gada februāri, strādājis par prečzini centrālajā savienībā “Turība”.
Pēc lielinieku padzīšanas, sākoties nacistiskajai okupācijai, 1941. gada 1. jūlijā reģistrējies latviešu pašaizsardzības vienību štābā. No 1941. gada augusta līdz novembrim bijis Rēzeknes patērētāju biedrības tehniskais vadītājs. Pēc tam nacistiskās okupācijas laikā saimniekojis savās ūdensdzirnavās Maltas pagastā.
Atsākoties komunistiskajai okupācijai, pārcēlies uz Rīgu, strādājis ielu komitejā.
K. Olekša vārds minēts arī piemiņas akmenī Bērzpilī, kas veltīts ar pagastu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.).
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 369.-370.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 344.-345.
lpp.; cemety.lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru