Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Mārtiņa Peniķa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos Aizsaules ielā 2a. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Kapa kopiņu sedz granītā darināta guļplāksne, kurā iekalts teksts: 

ĢENERĀLIS
MĀRTIŅŠ PENIĶIS
1874-1964 

OLGA PENIĶIS
1901-1991 

Guļplāksnes galvgalī novietota atsevišķa M. Peniķim veltīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

ĢENERĀLIS

MĀRTIŅŠ PENIĶIS

6.XI 1874. – 28.II 1964. 

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī toreizējā Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciem a “Atalmauļos” senai kuršu brīvzemnieku (ķoniņu) dzimtai piederošā lauksaimnieku ģimenē. Beidzis Kuldīgas ministrijas skolu un turpinājis izglītošanos pašmācības ceļā. 

Krievijas armijā iestājies 1896. gadā, dienējis 133. Simferopoles kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Jekaterinoslavā. 1898. gadā paaugstināts par apakšvirsnieku.1900. gadā iestājies Čugujevas junkurskolā, kuru beidzis 1902. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Ieskaitīts Harkivā dislocētajā 121. kājnieku pulkā un tajā pašā gadā paaugstināts par podporučiku. Piedalījies krievu-japāņu karā, kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. Apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa II un III šķiru un ar Svētās Annas ordeņa III un IV šķiru. 

1906. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1910. gadā – par štabkapteini. 1913. gadā uzņemts Nikolaja kara akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, jūlijā atgriezies pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies kaujās Galīcijas frontē, smagi ievainots. Apbalvots ar Svētās Annas ordeņa II šķiru. Pēc izveseļošanās piedalījies vairākās kaujās pie Krakovas. 1914. gada 25. decembrī smagi ievainots krūtīs, kontuzēts. “Par varoņdarbu nakts uzbrukumā 1914. gada 24. decembrī pie Nagoržes folvarka, kur kā pirmais ielauzās ienaidnieka pozīcijās, sekmēdams septiņu virsnieku un 300 kareivju sagūstīšanu”, apbalvots ar Jura ordeņa IV šķiru. Šajā kaujā smagi ievainots, bet rotu atstājis tikai pēc nostiprināšanās iekarotajās pozīcijās. 

1915. gada jūlijā paaugstināts par kapteini un piedalījies vasaras kaujās pret Makenzena armiju, vēlāk arjergarda kaujās no Brestļitovskas līdz Baranovičiem. 1916. gada martā ieguvis apakšpulkveža pakāpi, bet vasarā kā bataljona komandieris cīnījies pie Šaras upes. Paaugstināts par pulkvedi, skaitot no 1915. gada 26. novembra. Apbalvots ar Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordeņa IV šķiru. 

1916. gada 16. novembrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīnījies pie Ložmetējkalna. Apbalvots ar Jura zobenu. 1917. gada septembrī aizstāvējis pozīcijas Mazās Juglas krastos pie Šmīziņa kroga. 1918. gada sākumā aizgājis no dienesta un palicis Vidzemē. Kritis vācu gūstā, no tā atgriezies 1918. gada novembra beigās. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembra sākumā un 8. decembrī pulkveža pakāpē iecelts par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku, vēlāk Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis. No 1919. gada jūnija Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks ar divīzijas komandiera tiesībām. Sākoties Bermonta uzbrukumam, iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Dienvidfrontes pavēlnieku. Vadījis savus karavīrus cīņās no Rīgas līdz Lietuvas robežai, pēc tam cīnījies pret lieliniekiem Latgalē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru teikts, ka “būdams frontes pavēlnieks un Vidzemes divīzijas komandieris, Peniķis tieši piedalījās kauju vadīšanā” un 1919. gada 10. novembrī “satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu”. Būdams viens no pirmajiem, kas apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, iecelts par ordeņa domes locekli un līdz ordeņa statūtu pieņemšanai Satversmes sapulcē pildījis domes priekšsēdētāja pienākumus, bet pēc tam bijis domes priekšsēdētāja biedrs. 1927. gadā apbalvots arī ar LKO II šķiru, 1928. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru. 

1920. gada 30. jūlijā iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku. Paaugstināts par ģenerāli, skaitot no 1920. gada 5. februāra. No 1921. līdz 1924. gadam bijis arī karaspēka inspektora vietas izpildītājs. 1928. gada aprīlī iecelts par Armijas komandieri. Šajā amatā atradies līdz 1934. gadam, kad pensionēts. 

Lektors karaskolā un virsnieku kursos. Piešķirtas Mazsalijas dzirnavas Snēpeles pagastā. Apbalvots ar Francijas Goda leģiona ordeņa III šķiru un Polijas “Polonia Restituta” ordeņa II šķiru un Drošsirdības krustu, Igaunijas Brīvības krusta I šķiras II pakāpi, Lietuvas “Vytis” ordeņa I šķiras 2. pakāpi, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa I šķiru. 

Sarakstījis vairākas grāmatas, piemēram, “Krievu-japāņu karš 1904.-1905. gados” (1925), “Lielais pasaules karš : 1914.-1918. g.” (1925), “Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919. gada vasarā un rudenī” (1931), “Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam” (1932). un divdaļīgā “Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas” (1935/1939). M. Peniķis bijis arī virsredaktors 1938. gadā divos sējumos klajā laistajai “Latvijas atbrīvošanas kara vēsturei”. Bijis Latvijas Vēstures institūta loceklis. 

Darbojies studentu korporācijā “Tervetia”, iecelts par goda filistru. 

Nacistiskās okupācijas laikā atteicies no piedāvātā latvieši leģiona ģenerālinspektora amata. Bijis saistīts ar nacionālās pretošanās kustību, darbojies Latvijas Centrālās padomes (LCP) Militārajā komisijā kā konsultants, bijis viens no LCP Memoranda parakstītājiem. 1944. gada rudenī kā bēglis kopā ar ģimeni devies uz Vāciju, taču 1945. gadā pēc Vācijas kapitulācijas nonācis padomju okupācijas zonā, no kurienes bijis spiests atgriezties lielinieku okupētajā Latvijā. Dzīvojis Rīgā, nodarbojies ar militārās vēstures pētniecību. Miris 1964. gada 18. februārī Rīgā.

Mārtiņa Peniķa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).

Papildināts: 23.03.2024.

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 131. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 394.-395. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 359.-360. lpp.; Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Sast: Kvāle, I. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2014. 54.-55. lpp.