Atrodas pie Viļakas blakus Vecumu pagasta Ješkovas
luterāņu kapiem Abrenes ielā 31 A. GPS 57.179181, 27.706598
Atsevišķi Latvijas Neatkarības karā kritušie karavīri
pie Ješkovas luterāņu kapiem varētu būt apglabāti jau 1920. gadā, un vairākās
publikācijās, kas tapušas Atmodas laikā vai pēc Latvijas neatkarības
atjaunošanas apgalvots, ka brāļu kapu iekārtošana sākusies 1923. gadā, kad 18.
novembrī esot likts iecerētā pieminekļa pamatakmens. Taču tā laika presē
pagaidām nav izdevies tam rast apstiprinājumu.
Skaidrs ir tas, ka aktīva brāļu kapu izbūve sākusies
tikai 1929. gadā, kad dibināta Brāļu kapu komitejas Viļakas nodaļa, kas 1929.
gada 3. novembrī uzkalniņā blakus Ješkovas luterāņu kapiem pārapbedījusi 28
Viļakas apkārtnē iepriekš izklaidus apglabātos Latvijas Neatkarības karā
kritušos latviešu un igauņu karavīrus. Kā 1931. gadā vēsta laikraksts “Latvijas
Kareivis”, vieta, kur iesvētāmi jaunveidojamie brāļu kapi, tikusi izraudzīta
arī tikai 1929. gadā.
Zināms, ka kopumā Viļakas brāļu kapos apbedīts 31
latviešu un 14 igauņu karavīri.
1930. gada 3. maijā rīkoto Meža dienu laikā tika veikta
brāļu kapu labiekārtošana, iestādot ap tiem eglītes un ozoliņus.
Pieminekļa būve uzsākta 1935. gada vasarā, bet tas
atklāts tā paša gada 22. septembrī. Pēc tēlnieka Kārļa Zemdegas (Baumaņa) meta
veidotais granīta piemineklis sastāv no nošķelta konusa, uz kura uzstādīta
kolonna, ko vainago simboliska liesma.
Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi
Trīs metrus augstais piemineklis novietots uz vēl viena
72 centimetrus augsta nošķelta konusa, kas mūrēts no tēstiem laukakmeņiem.
Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi
Kolonnas priekšpusē iekalts teksts:
VIĻAKAS
LAUKOS
KRITUŠIE
LATVIJAS
ATBRĪVOTĀJI
Kolonnas aizmugurē cilnis, kurā atveidots zobens un trīs
zvaigznes.
Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi
Abpus piemineklim ir kāpnes ar trim betona pakāpieniem,
kas ved uz brāļu kapu ansambļa augšējo terasi.
Uz zemākās terases pieminekļa priekšā, uz kuru ved vēl
vienas vienlaidu kāpnes ar trim betona pakāpieniem, atradās no granīta bluķiem
veidots svētuguns altāris.
Pieminekļa celtniecība izmaksājusi aptuveni 3000 latu,
kas pamatā segti ar līdzekļiem, kurus ziedojumos un izrīkojumos savākušas
vietējās sabiedriskās organizācijas. 350 latu lielu pabalstu piešķīris arī
Kultūras fonds.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pagājušā
gadsimta piecdesmitajos gados piemineklis tika nojaukts. Septiņdesmito gadu
vidū lielākā daļa demontētā pieminekļa fragmentu tika aizvesta uz vietējo
Komunālo uzņēmumu kombinātu, bet nopostītā pieminekļa vietā palika tikai
apakšējais no laukakmeņiem mūrētais nošķeltais konuss un kāpnes.
Sākoties Atmodai, Latvijas Kultūras fonda un Vides
aizsardzības kluba aktīvisti Pēteris Korsaks un Juris Dobelis ar Balvu rajona
laikraksta “Vaduguns” starpniecību 1988. gada 16. augustā aicināja vietējos
iedzīvotājus avīzes redakcijai sniegt ziņas par nopostītā pieminekļa likteni.
Pirmie telefona zvani saņemti jau tās pašas dienas pēcpusdienā. Īpaši vērtīga
izrādījās Komunālo uzņēmumu kombināta vadītāja Aloiza Pundura sniegtā
informācija, ka Viļakas Brāļu kapu pieminekļa detaļas joprojām atrodas kombināta
teritorijā. Trūka tikai granīta liesmas, kuru, kā vēlāk izrādījās, kāds
patriots bija paslēpis Berģos pie Rīgas.
Tūlīt pēc pieminekļa fragmentu atrašanas tika uzsāktas
sarunas ar okupācijas režīma vietējām varasiestādēm par tā atjaunošanas
iespējām. Galvenie organizatori šajā procesā bija Balvu rajona Tautas frontes
veidošanas koordinācijas centra locekļi un LKF biedri.
Tomēr tobrīd vēl ne visi atbalstīja pieminekļa
atjaunošanu. Piemēram, 1988. gada 30. augustā laikrakstā “Vaduguns” tika
publicēts kāda B. Kaļāna raksts, kurā apgalvots, ka “vilkt dienas gaismā šos
pieminekļus, kam nav ne mazākās vēstures nozīmes, ir ņirgāšanās par latviešu
tautas īstajiem dēliem un meitām, kuri ar savām asinīm aizstāvēja pirmo padomju
varu Latvijā. [..] Tauta šos pieminekļus, kā arī tos, kuriem tie celti, jau sen
ir aizmēzuši vēstures mēslainē”. Arī Balvu rajona toreizējā vadība sākotnēji
nostājās pret pieminekļa atjaunošanu.
1989. gada rudenī LTF Balvu rajona nodaļas Domes rīcības
komiteja vērsās ar iesniegumu Balvu rajona Tautas deputātu padomes
izpildkomitejā, aicinot atjaunot Viļakas Brāļu kapu pieminekli. Šoreiz prasība
tika atbalstīta, nolemjot, ka monuments jāuzstāda līdz 30. oktobrim.
Izpildkomiteja apsolīja, ka visi atjaunošanas izdevumi tiks segti no rajona
budžeta līdzekļiem, taču vienlaikus izskanēja arī apgalvojumi par kādas
dokumentācijas izstrādes nepieciešamību, kas prasīšot ilgāku laiku. Laikraksta
“Vaduguns” žurnālists Imants Koliņš to interpretēja kā apzinātu vilcināšanos un
centienus aizkavēt pieminekļa atjaunošanu. Monumenta atkārtotā uzstādīšana
tiešām ieilga, un 1989. gadā, kad apritēja 60. gadadiena kopš Viļakas brāļu
kapu izveides, tas vēl netika atklāts.
Aktīvi pieminekļa restaurācijas darbi tika uzsākti tikai
1990. gadā, un tos veica akmeņkaļi Jānis Vilkaste, Valērijs Korotkovs un Juris
Keiselis. Restaurētais piemineklis tika atklāts tā paša gada 11. novembrī.
Pārkaļot uz kolonnas esošo bojāto tekstu, manīts tās
aizmugurē bijušā ciļņa novietojums, un tagad tas atrodas kolonnas sānos.
Turklāt netika atjaunots svētuguns altāris, kas savulaik bija atradies
pieminekļa priekšā.
2018. gada vasarā Viļakas novada pašvaldība kopā ar
biedrību “Virica” veica atkārtotu pieminekļa restaurāciju, kuras laikā Balvu
akmeņkaļu uzņēmums “TAKO Akmens” pieminekļa betona daļas aizvietoja ar granītu,
atjaunoja uzrakstu un cilni, kā arī nostiprināja postamenta pamatus. Arī kāpņu
betona pakāpieni un četras kāpņu gala betona tumbas, kā arī betona bruģakmeņi
tika nomainīti pret granīta pakāpieniem, monolītām granīta tumbām un granīta
bruģakmeņiem. Restaurācijas darbu tāme sastādīja 12 299,65 eiro.
Vēsturiska atkāpe. Lielākā daļa no Viļakas brāļu kapos apbedītajiem krituši
1920. gada janvārī. Starp viņiem zināmi sekojoši 8. Daugavpils kājnieku pulka
karavīri – Augusts Antons, Jānis Belts, Krišs Cērpiņš, Nikolajs Krumults,
Antons Kasparsons, Mārtiņš Lapiņš, Andrejs Likis, Arturs Šmukerites . Kā
toreizējā Marienhauzes (Viļakas) pagastā apglabāti Latgales divīzijas kritušo
sarakstā minēti arī 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri Arnolds Cednis un
Teodors Pušķis, abi krituši 1920. gada 10. janvārī, un Kārlis Danileons, kritis
1920, gada 6. aprīlī. Tajā pašā laikā par T. Pušķi (Pusku) ir ziņas, ka viņš varētu būt kritis
1919. gada 24. novembrī, atbrīvojot no bermontiešiem Dobeli, un, iespējams,
apglabāts Dobeles Pilsētas kapos (sk.). Savukārt 8. Daugavpils kājnieku pulka
kritušo karavīru sarakstā norādīts, ka T. Puska miris no ievainojuma Latvijas
Kara slimnīcā 1920. gada pavasarī. Kā Viļakas kapos apglabāts minēts arī
Latgales partizānu pulka kareivis Pēteris Siliņš, kritis 1919. gada 31.
novembrī pie Ukrojes.
Piezīme. Kārlis Danileons patiesībā, domājams, ir 8. Daugavpils kājnieku
pulka kareivis Kārlis Daņilovs, kas apglabāts Rīgas Brāļu kapos.
Papildināts: 13.04.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 29.-30. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938.
Rīga: Autora izdevums. 1938, 111. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu
pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. Gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr.
3/4, 123.-147.lpp > 130.-131.lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 132,
17.06.1931.; Latvijas Kareivis, Nr. 110, 20.05.1934.; Dzirkstele.lv,
14.11.2018.; 8. Daugavpils kājnieku pulka vēsture. Sast. Liepiņš, J.
Cēsis: 8. Daugavpils kājnieku pulks, 1930. 88. lpp.; Balvu reģiona
kultūrvēstures datu bāze.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru