Atrodas Bauskā pilskalna apstādījumos Brīvības bulvārī. GPS 56.403404, 24.175361
Doma par pieminekļa celšanu Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem Bauskas apriņķa pilsoņiem izskanēja jau 1923. gada 15. novembrī Latvijas proklamēšanas piektajai gadadienai veltītajā valsts un pašvaldības iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju apspriedē, kad arī ievēlēta pieminekļa celtniecības komiteja, kuras vadība uzticēta toreizējam Bauskas pilsētas galvam Jurim Varenajam un apriņķa priekšniekam Krišam Grēberam. Tad arī tapusi Brāļu kapu komitejas (BKK) Bauskas nodaļa Valsts Bauskas vidusskolas toreizējā direktora Paula Pakalniņa vadībā.
1926. gada 27. novembrī nolēma izsludināt pieminekļa metu konkursu, paredzot divus labākos projektus premēt attiecīgi ar 100 un 50 latus lielu godalgu. 1927. gada 5. maijā, izvērtējot 16 iesūtītos pieminekļa metus, tika nolemts pirmo godalgu nepiešķirt, bet otro godalgu saņēma E. Kuraua firmas projekts, kas vienbalsīgi tika atzīts par labāko. Pieminekļa celtniecības komitejas izraudzīto metu apstiprināja arī Pieminekļu valde, un 1928. gada 5. jūlijā tā īstenošanu uzticēja vietējā akmeņkaļa Jura Sieriņa darbnīcai, kas atradās Upes ielā 8.
Sākotnēji pieminekli plānoja uzstādīt topošās Uzvaras ielas malā laukumā iepretī pareizticīgo baznīcai, taču vēl 1927. gada 21. janvārī kā piemērotākā vieta pieminekļa celtniecībai tika izraudzīti pilskalna apstādījumi, kam piekrita arī pilsētas valde. Drīz pēc tam pieņemts lēmums pie iecerētā pieminekļa pārapbedīt četrus pilsētas kapos apglabātos karavīrus, kas krituši 1919. gada novembrī kaujās par pilsētas atbrīvošanu no bermontiešiem. Pārapbedīšanas nepieciešamība tika pamatota ar to, ka “tautas varoņu atdusas vietām nevajadzētu būt pilsētas kapos, kur guldīti 1919. gada sākumā kritušie sarkanarmieši un lielinieki, un tur piemiņas brīžos pulcējas sociāldemokrāti”. Turklāt tur bija apbedīti arī Pirmajā pasaules karā kritušie vācu karavīri, kam uzcelts liels piemineklis.
Pārapbedīšana veikta 1928. gadā. Jaunceļamā pieminekļa pakājē guldīts Bauskas apriņķa komandantūra kareivis Alberts Uziņš, 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jānis (Ivans) Rimlins, miris no ievainojumiem 1919. gada 1. decembrī, 4. Valmieras kājnieku pulka 3. rotas kaprālis Juris (Georgs) Hāzenfūss, kritis 1919. gada 17. novembrī pie Kuivu un Tupiņu mājām un kāds 1919. gada 17. novembrī kritis nezināms Latvijas armijas kareivis. Tā paša gada 28. jūlijā likts pieminekļa pamatakmens, zem tā guldot kapsulu ar pergamenta loksni, kurā minēti kritušo un pieminekļa cēlāju vārdi, kā arī izklāstīta līdzšinējā pieminekļa celšanas vēsture. Pats BKK Bauskas nodaļas celtais piemineklis atklāts 1929. gada 20. oktobrī.
Gaiši pelēkā Somijas granītā veidotā pieminekļa priekšpusē iekalts teksts:
PAR
LATVIJAS
BRĪVĪBU
KRITUŠIEM
1915 – 1920
Aizmugurē iekaltas dzejnieka Viļa Plūdoņa rindas:
TIK TAS
IR LIELS,
KAS SPĒJ
PRIEKŠ CITIEM
MIRT.
KAM AUSIS
DZIRDĒT,
TAS LAI DZIRD!
Cokola pamatnē priekšpusē un aizmugurē iekalti pieminekļa pakājē pārapbedīto kritušo vārdi - JURIS HASENFUSS, ALBERTS UŽIŅŠ, JĀNIS RIMLINS UN VIENS NEZINĀMS KARAVĪRS.
Savukārt sānos iekalts pieminekļa celšanas gadskaitlis – 1929.
Pieminekļa apkārtnes labiekārtošanas un apzaļumošanas projektu saskaņā ar Rīgas dārzu inspektora Andreja Zeidaka norādījumiem izstrādāja arhitekts Lazdiņš.
Pieminekļa celtniecība izmaksāja 6000 latu, kas pamatā tika segti ar ziedojumos un izrīkojumos savāktajiem līdzekļiem, bet 1000 latu BKK Bauskas nodaļai piešķīra Kultūras fonds.
Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē radās iecere uz pieminekļa uzstādīt senlatviešu karotāja–Lāčplēša bronzas skulptūru, kuras metu izstrādāja tēlnieks Kārlis Jansons. 1940. gada sākumā jau bija savākti tam nepieciešamie līdzekļi, un skulptūru bija paredzēts atklāt 1941. gada 1. jūlijā, taču ieceres īstenošanu pārtrauca komunistiskā okupācija.
Stāsta, ka atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā tā dēvētās LPSR Ministru padomes toreizējais priekšsēdētāja vietnieks Vitālijs Krūmiņš esot devis rīkojumu Bauskas Brīvības pieminekli nojaukt, taču pilsētas muzeja direktoram Laimonim Liepam ar viltu izdevies pieminekli nosargāt. Kā stāstījis vēlākais Bauskas muzeja direktors Māris Bērziņš, “pieminekļa nojaukšanas jautājums radās pirms Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām. Vitālijs Krūmiņš balotējās no Bauskas vēlēšanu apgabala. Kad viņš pirms vēlēšanām ieradās Bauskā uz tikšanos ar vēlētājiem, Laimonis Liepa viņam pateica, ka piemineklis ir nogāzts, bet tur ar “Volgu” tagad piebraukt nav iespējams, jo viss ir izrakņāts, saārdīts un dubļu pilns.”
Kā atceras kādreizējais Bauskas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Edmunds Zubāns, iecere pieminekli nojaukt okupācijas varasiestādēm radusies arī astoņdesmito gadu pirmajā pusē, taču arī toreiz pieminekli izdevies pasargāt.
Pie ieceres pieminekli papildināt ar senlatviešu karotāja figūru atgriezās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad pēc tēva meta skulptūru bronzā veidoja Kārļa Jansona dēls tēlnieks Andrejs Jansons. Tā tika atklāta 1992. gada 18. novembrī.
Arī šoreiz skulptūrai nepieciešamie līdzekļi tika savākti ar ziedojumu palīdzību. Saziedots tika arī tās izgatavošanai nepieciešamai krāsainas metāls.
2008. gada 18. novembrī pa kreisi no Brīvības pieminekļa, raugoties no Brīvības bulvāra, tika atklāta piemiņas vieta cīnītājiem pret komunistiskās okupācijas režīmu (sk.), bet 2012. gada 12. septembrī vēl nedaudz vairāk pa kreisi – Bauskas aizstāvjiem 1944. gada vasarā un rudenī (sk.). Savukārt 2018. gada 11. novembrī tika atklātas pa labi no Brīvības pieminekļa uzstādītās stēlas, kas veltītas ar Bausku un tās novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.).
Papildināts: 10.04.2025.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju
un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas
cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 31. lpp.; Ābelnieks, R., Urtāns, A. Bauska
– pilsēta, kurā satiekas… Bauska: Bauskas muzejs, [2018.] 207.-209. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 42, 22.02.1927.; Pēdējā Brīdī, Nr. 168, 29.07.1928.; Bauskas Vēstnesis, Nr. 31, 03.08.1928.; Bauskas Vēstnesis, Nr. 32, 10.08.1928.; Valdības Vēstnesis, Nr. 24, 30.01.1929.;
Latvijas Kareivis, Nr. 103,
09.05.1929.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru