Atrodas
pie Vecpiebalgas vidusskolas sienas. GPS 57.062729, 25.811799
2014.
gada 15. oktobrī pie Vecpiebalgas vidusskolas atklāta piemiņas plāksne 4.
Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandierim un Lāčplēša Kara ordeņa
kavalierim pulkvedim Ansim Zeltiņam, kas savulaik beidzis Vecpiebalgas draudzes
skolu. Tā izgatavota pēc tēlnieka Jāņa Strupuļa meta, kurš pats arī darinājis
bronzas bareljefu, kas iestrādāts pulētajā melnā granīta plāksnē. Akmens
kalšanas darbus veicis uzņēmums “Akmens apstrādes cents AKM” Ķekavā. Plāksnes
izgatavošanu finansējis pulkveža dēls Namejs Zeltiņš, bet tās uzstādīšanu
atbalstījis fonds “Lāčplēsis” un Vecpiebalgas novada dome. Plāksnē iekalts
teksts:
ANSIS ZELTIŅŠ
30.10.1863. – 11.09.1942.,
LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS,
4.VIDZEMES LATVIEŠU STRĒLNIEKU
PULKA KOMANDIERIS,
AR IZCILĪBU BEIDZIS
VECPIEBALGAS DRAUDZES SKOLU.
Taisnīgs kā svari
Vēsturiska
atkāpe: Ansis Zeltiņš dzimis 1863. gada 30. oktobrī toreizējā Mēdzūlas (tagad
Liezēres) pagasta “Kaļēnos”. Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu.
1884.
gadā iestājies 107. Troickas kājnieku pulkā, no kura pēc mēneša komandēts uz
Viļņas junkuru skolu, kuru beidzis 1886. gadā podpraporščika pakāpē. Pēc tam
turpinājis dienestu savā Viļņā dislocētajā pulkā. 1887. gadā paaugstināts par
podporučiku, 1891. gadā – par poručiku, 1900. gadā – par štābkapteini (kopš 1901.
gada – štābrotmistrs). 1901. gadā komandēts uz Mandžūriju dienestam Aizamūras
robežsardzē. Kā rotas komandieris piedalījies Krievijas-Japānas karā, par kauju
nopelniem apbalvots ar Annas ordeņa III šķiru. Dienestu robežsardzē turpinājis
un 1906. gadā paaugstināts par rotmistru, bet 1913. gadā – par apakšpulkvedi.
No 1910. gada Aizamūras robežsardzes nodaļas saimniecības priekšnieks, bet no
1913. gada virsnieks Aizamūras robežsargu pulkā.
Sākoties
Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā kā bataljona komandieris nosūtīts uz
fronti. Piedalījies cīņās Galīcijā, kur ticis ievainots galvā, taču palicis
ierindā. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru. 1915. gada jūlijā paaugstināts
par pulkvedi. 1916. gadā nosūtīts uz latviešu strēlnieku formējumiem un 18.
martā iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka)
komandieri, piedalījies visās vienības kaujās. Apbalvots ar vairākiem Annas un
Vladimira ordeņiem, par nopelniem Ziemassvētku kaujās – ar Jura zobenu. Jura
krusta IV šķiru viņam piešķīruši paša kareivji. Apbalvots arī ar Serbijas
karaļa Karadžordževiča IV šķiras ordeni. Pie Ložmetējkalna ievainots. Vēlreiz
ievainots 1917. gada 21. augustā artilērijas apšaudes laikā pie Juglas,
evakuēts uz hospitāli Petrogradā.
Pavēlē
par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī
Ziemassvētku kaujās Zeltiņš ar savu pulku “sīvā cīņā ieņēma vācu nocietinātās
blindāžas, kur saņēma vairākus gūstekņus un ložmetējus; tajā pašā vakarā, kad
pretinieku spiediena dēļ mūsu daļas atkāpās uz pirmās līnijas ierakumiem, Z.
sapulcēja atlikušos karavīrus un ar tiem aizstāvēja ieņemtā raj. labo spārnu
līdz atiešanas pavēles saņemšanai”. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna
“zem iznīcinošas ložmetēju un mīnmetēju uguns pirmajās līnijās atkal ieņēma nocietinātās
zemnīcas un noturēja tās līdz vakaram nepārtrauktā ienaidnieka ugunī”.
Pēc
Krievijas armijas sabrukuma līdz 1918. gada novembrim Pjatigorskā ārstējies no
ievainojumiem. Vēlāk Kubaņā Jekaterinodarā organizējis kara invalīdu darbnīcas,
strādājis gadījuma darbus. 1920. gada martā lielinieki viņu arestējuši un
nosūtījuši uz Arhangeļsku, no kurienes oktobrī evakuēts uz Latviju.
Latvijas
armijā iestājies 1920. gada 26. oktobrī. Sākotnēji ieskaitīts Galvenā štāba
virsnieku rezervē. 10. decembrī iecelts par Cēsu apriņķa apsardzības
priekšnieku. 1921. gada aprīlī pārcelts par Jelgavas-Bauskas apriņķa
priekšnieku. Šo amatu, kā arī Jelgavas garnizona priekšnieka pienākumus
pildījis līdz 1927. gada 20. decembrim, kad ticis atvaļināts vecuma dēļ.
Dzīvojis jaunsaimniecībā Zaļenieku pagastā “Vidzemes Strēlniekos”. Miris 1942.
gada 11. septembrī. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru