Atrodas
Aronas pagasta Skāķukalna kapos. GPS 56.932613, 26.160851
Dzimtas
kapos apbedīts cīņā ar lieliniekiem 1919. gada 7. maijā kritušais partizāns
Alfreds Reipolts un viņa brālis – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds
Reipolts.
1940.
gada vasarā, vai nu īsi pirms, vai arī jau pēc komunistiskās okupācijas, par
Madonas apriņķa pašvaldību ziedotiem līdzekļiem uz Reipoltu kapa uzstādīts E.
Kuraua firmas Rīgā gatavots granīta piemineklis, kurā iekalti dzimtas triju
paaudžu vārdi.
Saskaņā
ar šobrīd pieejamajām ziņām piemineklis ir ļoti sliktā stāvoklī.
Vēsturiska
atkāpe. Jānis Arvīds Reipolts dzimis 1891. gada 16. augustā toreizējā
Oļu-Apeltienas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu,
pašmācības ceļā sagatavojies abitūrijai un kā eksternis nolicis eksāmenus
Maskavā. Pēc tam studējis Maskavas Zemkopības institūtā, bet nav to pabeidzis.
Sākoties
Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā iesaukts Krievijas armijā un sācis
dienestu 156. kājnieku rezerves pulkā. 1915. gada 10. augustā beidzis Saratovas
praporščiku skolu un piedalījies kaujās pret Vāciju. Frontē pie Naroča ezera
kontuzēts, saindējies ar indīgām gāzēm. Par kauju nopelniem apbalvots ar
Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa IV šķiru un Vladimira ordeņa IV
šķiru.
Latvijas
armijā iesaukts 1919. gada septembrī Cesvainē. 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā
kā rotas komandieris piedalījies kaujās pret bermontiešiem, pēc tam piedalījies
Latgales atbrīvošanā. 1920. gada 4. aprīlī paaugstināts par kapteini un augustā
iecelts par 1. bataljona komandieri.
Pavēlē
par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī,
“kad ienaidnieks pie Iecavas pārrāva mūsu fronti un jau virzījās dziļāk
aizmugurē, R., atrazdamies ar savu rotu rezervē un nokļuvis zem spēcīgas
ložmetēju un šauteņu uguns, ātri sakārtoja rīcībā esošos spēkus un apturēja
pretinieka uzbrukumu. Lai gan zaudējumi bija lieli, mūsējiem izdevās noturēties
pozīcijās. Pēc tam, redzēdams, ka bermontieši draud sagūstīt mūsu artilērijas
bateriju, veda savus vīrus durkļu triecienā un atsvieda ienaidniekus pāri
Iecavas upei, tā ievērojami sekmēdams visa pulka panākumus”.
Pēc
paša vēlēšanās atvaļināts 1921. gada 10. aprīlī, atgriezies lielinieku
izpostītajās tēva mājās – toreizējā Oļu pagasta “Jaunšēnos”. Kādu laiku
darbojās Cēsu aizsargu pulkā kā 1. rotas komandieris, bet vēlāk līdz 1926. gada
5. jūnijam – Madonas aizsargu pulkā kā I bataljona komandieris. Pēc tam līdz
mūža beigām bijis aizsargs Oļu pagasta nodaļā. Kopš 1925. gada 1. aprīļa bijis
Madonas apriņķa valdes loceklis, valdes priekšsēdētāja biedrs. Miris 1938. gada
19. jūnijā.
