Rīgā Annas ielā 2 piemiņas plāksne Neatkarības rotai

Atrodas Rīgā Annas ielā 2. GPS 56.962955, 24.129743

Atklāta 1933. gada 2. decembrī. Plāksni dāvinājusi Rīgas namsaimnieku krājaizdevu sabiedrība, bet tās uzstādīšanu organizēja Smagās artilērijas pulks, kura 3. baterija tolaik bija izmitināta Annas ielā 4 (tagad 2).

Komunistiskās okupācijas laikā plāksne iznīcināta.

Atjaunotā plāksne atklāta 2003. gada 2. decembrī. Tās izgatavošanu organizējusi Brāļu kapu komiteja, bet finansējusi Aizsardzības ministrija. Melnā granīta plāksnē (55 x 125 x 3 cm) iekalts teksts:

ŠAJĀ NAMĀ 1918. G. 2. DECEMBRĪ

DIBINĀTA NACIONĀLĀS ARMIJAS

PIRMO VIENĪBU NEATKARĪBAS ROTA

Foto: 23.06.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Lai uzsāktu Latvijas bruņoto spēku formēšanu, no 1918. gada 1. decembra Rīgā namā, kura adreses tolaik skaitījās Annas iela 1, tika organizēta virsnieku un instruktoru reģistrēšana. Tos bija paredzēts apvienot Instruktoru rezervē (ar jēdzienu “instruktori” tolaik tika saprasti gan virsnieki, gan apakšvirsnieki). Tā bija paredzēta kā brīvprātīga vienība, lai nodrošinātu turpmāk veidojamos formējumus ar virsnieku un jaunāko komandējošo sastāvu. Pavēli par Instruktoru rezerves formēšanu Tautas apsardzības ministrs Jānis Zālītis izdeva 10. decembrī. Taču, 23. decembrī par vienības komandieri ieceļot toreizējo kapteini Jāni Balodi, viņa izdienas laiks tika skaitīts no 3. decembra, un tāpēc arī par Instruktoru rezerves dibināšanas dienu tika uzskatīts 3. decembris. Saskaņā ar tolaik laikrakstā “Latvijas Kareivis” publicēto oriģinālās plāksnes tekstu, tajā nebija norādīts konkrēts rotas dibināšanas datums, bet minēts tikai 1918. gada decembris. Kā liecina presē publicētā informācija, atklājot atjaunoto piemiņas plāksni 2003. gadā, 2. decembris kā vienības dibināšanas datums izraudzīts tāpēc, ka apsardzības ministrs Zālītis šajā dienā Annas ielā esot pulcējis latviešu virsniekus uz apspriedi, kurā pieņemts lēmums par Instruktoru rezerves dibināšanu. Taču Tautas padome Zālīti ministra amatā iecēla tikai 4. decembrī, bet savus pienākumus viņš faktiski sāka pildīt tikai no 6. decembra.

Decembra vidū Instruktoru rezervē bija aptuveni 260 vīri, galvenokārt virsnieki. Vienības ietērps bija pašu sagādāts, bet ieročus vienībai daļēji nodrošināja Latvju kareivju nacionālā savienība, daļēji paši brīvprātīgie. 20. decembrī Tautas apsardzības ministrija pieņēma īpašus noteikumus par Instruktoru rezervi, saskaņā ar kuriem tā tika pakļauta ministrijas kancelejas priekšniekam.

Instruktoru rezerve bija viena no tām nedaudzajām latviešu karaspēka vienībām, kas 1919. gada janvāra sākumā atstāja Rīgu kā slēgta vienība aptuveni 130 vīru sastāvā. 1919. gada 5. janvārī Instruktoru rezerves sastāvā tika iekļauts viens Latgales virsnieku rotas vads, un vienība tika pārdēvēta par Virsnieku rezerves rotu, ieskaitot to tajā pašā datumā saformētajā Latviešu atsevišķajā bataljonā kā 1. rotu. Pēc tam kopā ar bataljonu rota atkāpās uz Ventas aizsardzības līniju.

Par piedalīšanos Skrundas ieņemšanā 1919. gada 29. janvārī tā paša gada 3. februārī vienība pārdēvēta par Latvijas Neatkarības rotu. 1919. gada 6. martā par rotas komandieri iecēla virsleitnantu Jāni Olafu Lapsu. Pēc tam rota 1919. gada 10. martā piedalījusies Saldus atbrīvošanā, bet 16. martā Blīdenes muižas ieņemšanā. 22. martā vienība piedalījās kaujā pie Ēzeļkroga, kur cieta lielus zaudējumus. 24. martā rota piedalījās Kalnciema atbrīvošanā, bet 26. martā kopā ar Landesvēra Malmedes bataljonu ieņēma Sloku.

31. martā sakarā ar Latviešu atsevišķā bataljona pārformēšanu par brigādi rota pārformēta par Latvijas Neatkarības bataljonu. No Neatkarības rotas tika saformēts brigādes 1. bataljons. Kā otro rotu bataljonā ieskaitīja Liepājā saformēto kapteiņa Eduarda Graudiņa 2. rezerves rotu, bet kā trešo – Tāšu-Padurē saformēto rotu. Pārformēšanas brīdī Neatkarības rotā bija 146 vīri, no kuriem 64 bija virsnieki. 25. maijā bataljonā tika saformēta arī ložmetēju rota. Līdz maija vidum bataljons piedalījās aizsardzības kaujās Slokas apkārtnē. 22. maijā piedalījās Piņķu kaujā (sk). 24. maijā bataljons ienāca Rīgā, bet nākamajā dienā tika nosūtīts uz Ādažiem. Pēc tam bataljons tika nosūtīts uz Austrumu fronti, ieņēma pozīcijas gar Ogres upi pie Ērgļiem, kur atradās līdz 26. jūnijam. Vēlāk bataljons ieņēma kaujas sektoru pretlielinieku frontē Atašienes-Varakļānu līnijā.

1919. gada 19. augustā bataljons ieskaitīts jaunformējamajā 1. Liepājas kājnieku pulkā kā 1. bataljons.

No Neatkarības bataljona karavīriem kaujās kritis 21, ievainoti 59. Par kaujas nopelniem 11 karavīri apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.

Papildināts: 09.09.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 247. lpp.; Lismanis II; Fleija, A. Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons” un kalpakiešu cīņu piemiņas saglabāšana” 1920.–1940. gads. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2013. 53.-67. lpp.˂60. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 272, 02.12.1933.; Latvijas Kareivis, Nr. 273, 03.12.1933.; Latvijas armija 20. gados. Red.: Rozenšteins, H. Rīga: Armijas štaba Apmācības daļa, 1940. 65., 68. lpp.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 188.-189. lpp.; Latviešu konversācijas vārdnīca. 11.sējums, 21271.sleja.