1919. gadā kāpu paugurā pie toreizējām Tiltiņu mājām tika apbedīti 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri, kas krita kaujās par Pārdaugavas atbrīvošanu no bermontiešiem laikā no 3. līdz 11. novembrim.
Jau 1920. gada maija beigās vai jūnija sākumā 6. Rīgas pulks šajā vietā par saviem līdzekļiem uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – melnu koka stabu ar kritušo vārdiem. Netālu no tā atradies arī kāda nezināma karavīra kaps. Saskaņā ar laikrakstā “Latvijas Kareivis” apgalvoto piemiņas stabā bijis iegrebts arī teksts: “Kaujās no 3.–11. novembrim 1919. g. Rīgas pulks zaudēja 3 virsniekus un 38 kareivjus kritušus, 11 virsniekus un 284 kareivjus ievainotus.” Lai gan šīs apgalvojums plaši ticis tiražēta arī citās tā laika avīzēs, kā redzams zemāk publicētajā fotoattēlā, uz piemiņas zīmes acīmredzami bijis atšķirīgs teksts, lai gan to pilnībā nav iespējams salasīt. Protams, var pieļaut, ka arī staba aizmugurē bijis iegrebts kāds teksts.
bermontiādes cīņu un piemiņas vietām, 61.
Piezīme. 1925. gada 26. jūlijā Pārdaugavas sabiedriskās organizācijas, piedaloties arī 6. Rīgas kājnieku pulkam, rīkoja gājienu uz pulka kādreizējām cīņu vietām Dammes muižas apkārtnē, kas noslēdzās ar vainagu nolikšanu un aizlūgumu pie pagaidu piemiņas zīmes. Nākamajā dienā laikraksts “Latvijas Kareivis” šo pasākumu nezināmu iemeslu dēļ aprakstījis kā “pagaidu pieminekļa atklāšanu”. Šī acīmredzamā kļūda reizēm tiek atkārtota arī literatūrā.
1921. gada 3. augustā brāļu kapu apskati veica Vēsturisko vietu un Brāļu kapu komisija, kas nolēma “tos iežogot ar dzelzsbetona stabiņiem un uzcelt lielāku piramīdveidīgu dzelzsbetona stabu ar krusta zīmi un attiecīgu uzrakstu”.
1925. gada 1. februārī pēc Pārdaugavas sabiedrisko organizāciju ierosinājuma notika 6. Rīgas kājnieku pulka kritušo karavīru pieminekļa celšanas biedrības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās 23 organizāciju pārstāvji. Sapulcē tika ievēlēta pagaidu valde, un jau 25. februārī ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu reģistrēta bezpeļņas organizācija “6. Rīgas kājnieku pulka kritušo karavīru pieminekļa celšanas biedrība” ar valdes sēdekli Rīgā. Biedrība nekavējoties uzsāk pieminekļa celtniecībai nepieciešamo līdzekļu vākšanu, un kā pirmā 50 000 rubļu (1000 latu) tās mērķa īstenošanai atvēlējusi Rīgas pilsētas valde.
Līdz 1927. gada decembrim biedrībai bija izdevies savākt aptuveni 7000 latu, un tolaik tika lēsts, ka pieminekļa celtniecībai kopumā vajadzētu izmaksāt vairāk nekā 12 000. Saskaņā ar tā brīža iecerēm pieminekļa celtniecībai vajadzēja beigties līdz 1928. gadam, kad bija paredzētas Latvijas pasludināšanas pirmās desmitgades svinības. Tomēr sagatavošanās darbi ieilgst.
1928. gada jūlijā pieminekļa celšanas biedrība lūdz pilsētas valdi Sudrabkalniņu nodot tās pārziņā pieminekļa celšanai, norādot, ka Tiltiņu māju īpašnieki piekrīt šo zemi atdot apmaiņā pret līdzvērtīgu zemes gabalu.
1929. gada 16. maijā esot noticis pieminekļa metu konkurss, kuram savus projektus bijuši iesūtījuši tēlnieki Kārlis Zāle, Žanis Smiltnieks un Kārlis Baumanis (Zemdega). Par labāko atzīts K. Zāles mets. Taču tā laika presē nekādas ziņas par šādu konkursu nav atrodams. Tajā pašā laikā vien noprotams, ka līdz ar jau sākotnēji izraudzīto K. Zāli, kurš kopā ar pieminekļa celšanas biedrības locekļiem izvērtēt tā paredzēto vietu izbraucis vēl 2028. gada februārī, biedrība uzaicinājusi metus iesniegt arī Ž. Smiltnieku un K. Baumani.
(Jaunākās Ziņas, Nr. 114, 25.05.1929.)
Augstāk centrālās figūras makets (Atpūta, Nr. 259, 18.10.1929., 11. lpp.)
Tā paša gada 26. maijā tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ pieminekļa celtniecību nākas atlikt.
Tikmēr līdz pieminekļa celtniecības uzsākšanai pie Tiltiņu mājām apglabātie karavīri, domājams, tikuši pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos, jo vēlāk šie karavīru kapi nekur vairs netiek pieminēti. Kā liecina tā laika prese, nezināmais 6. Rīgas kājnieku pulka karavīrs, kas bija apbedīts netālu no pagaidu piemiņas zīmes, tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos 1931. gada 15. decembrī.
Kad 1932. gadā Rīgas pilsētas valde pieminekļa celšanas biedrībai kā dāvinājumu piešķīra granīta bluķus no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa, tā vērsās pie K. Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga ar lūgumu izstrādāt jaunu pieminekļa metu. Zāle meta izstrādi nodeva Štālbergam, paturot sev tiesības uz frīzes ciļņu joslu veidošanu. E. Štālberga izstrādāto projekti 1934. gada 3. jūlija sēdē apstiprina arī Ministru kabinets.
1934. gada aprīlī pieminekļa celšanas biedrība izsludina konkursu būvdarbu veikšanai, un 9. jūlijā beidzot sākas būvbedres rakšana, bet 16. jūlijā – pieminekļa sienas pamatu mūrēšana. 1934. gada 15. oktobrī pieminekļa altāra daļā tiek iemūrēta lielgabala lādiņa čaula, kurā ievietots akts ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša, Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, Ministru kabineta locekļu, armijas vadības pārstāvju un arhitekta Štālberga parakstiem. Pieminekļa ciļņu kalšanas darbus veica E. Kuraua firma Brāļu kapu komitejas darbnīcās, tam izmantojot bez maksas piešķirtās granīta plāksnes no bijušā Pētera I pieminekļa pamatiem.
Pieminekļa apstādījumu projektu izstrādājis Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks, un tas ticis apstiprināts Rīgas pilsētas valdes sēdē 1937. gada 8. oktobra sēdē.
Pieminekli beidzot atklāja 1937. gada 31. oktobrī. Kopumā tā celtniecība izmaksāja 34 800 latu, neskaitot dāvinātos materiālus. Cita starpā arī Kultūras fonda dome pieminekļa celšanas biedrībai 1935. gada 27. maijā piešķīra 2000 latu lielu pabalstu, bet 1936. gada 14. decembrī – vēl 1000 latu lielu papildu pabalstu. Pieminekļa pabeigšanai 1937. gada 19. janvārī 6000 latu atvēlējusi arī Rīgas pilsētas valde.
Piemineklis sastāv no diviem arhitektoniskiem veidojumiem – desmit metrus augstas un 14 metrus garas sienas un trīs metrus augsta kubveida altāra. Abi mūrēti no granīta bluķiem. Siena, kas perpendikulāri šķeļ kalna nogāzi, ar galu vērsta pret Slokas ielu. Tās augšdaļā izvietots cilnis, kurā attēlots Rīgas pilsētas simbols – lauva vārtos. Zemāk bronzas burtiem veidots teksts:
Sienas pretējā galā, kas vērsts pret augšējo Sudrabkalniņa terasi, izvietots cilnis ar 6. Rīgas kājnieku pulka nozīmi.
Sienu abos sānos rotā frīzes ciļņi. Kreisajā pusē, skatoties no Slokas ielas, attēlota senlatviešu karotāju ierinda (deviņi pāri), bet labajā – Latvijas armijas karavīri (14 pāri).
Gar sienas labo pusi granīta kāpnes trijos posmos ved uz Sudrabkalniņa augšējo terasi, kur pretim sienas galam, atdalīts ar eju, izvietots altāris ar apaļu upurtrauku uguns iedegšanai.
Pie altāra kreisās sienas piestiprināta bronzas plāksne, kurā iekalti 54 kritušo vārdi, kas izkārtoti trijās slejās:
VIRSLEITNANTS
CUKURS
VLTN. ANSIS FREIMANIS
LTN. JĀNIS RUKS
LTN. JĀNIS SMALKAIS
VSERŽ. JĀNIS DOMBROVSKIS
SERŽ. ARNOLDS ĀDIŅŠ
KAPR. RICHARDS AUZIŅŠ
KAPR. KĀRLIS BUILIS
KAPR. FRICIS EBERTS
KAPR. KĀRLIS KANGIZERS
KAPR. KRIŠJĀNIS PAČINSKIS
KAPR. JĀNIS ROBEŽNIEKS
DKAR. EDUARDS JĒKABSONS
DKAR. ANTONS KALNIŅŠ
DKAR. AUGUSTS LIEPIŅŠ
KAR. PĀVILS ALEKSEJEVS
KAR. FRIDRICHS ANDERSONS
KAR. JĀNIS APINIS
KAR. JĀNIS
AUZIŅŠ
KAR. KĀRLIS AUMALIS
KAR. FRIDRICHS BAIBAIS
KAR. KĀRLIS BRAĶIS
KAR. ALFRĒDS BRĪTIŅŠ
KAR. KĀRLIS CAUNE
KAR. KĀRLIS DAUGE
KAR. ANTONS DŽIGURS
KAR. JĀNIS EVERS
KAR. JĀNIS FELKMANIS
KAR. PĀVELS GERIŅŠ
KAR. JŪLIJS GRĪNBERGS
KAR. ALBERTS GULBIS
KAR. ALEKSEJS IVANOVS
KAR. PĒTERIS KAINAIS
KAR. ANDREJS KALNIŅŠ
KAR. JĀNIS KARELIS
KAR. ADOLFS ĶENKERS
KAR. JĀNIS
KONDE
KAR. PĒTERIS KRUSTIŅŠ
KAR. AUGUSTS KURELIS
KAR. MĀRTIŅŠ LASMANIS
KAR. JŪLIJS LIEPIŅŠ
KAR. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ
KAR. KĀRLIS MASTIŅŠ
KAR. VIKENTIJS ORKOVSKIS
KAR. JĀNIS PAEGLE
KAR. ĀDOLFS PLŪME
KAR. PĒTERIS SPODRIŅŠ
KAR. RŪDOLFS ŠĶIPSNA
KAR. ROBERTS ŠTRAUSS
KAR. JĀNIS TROPIŅŠ
KAR. JĀNIS VOIKO
KAR. KĀRLIS ZILBERTS
KAR. KĀRLIS ZVIRBULIS
KAR. JĀNIS ZVIRGZDIŅŠ
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara plāksne ar kritušo vārdiem tika norauta. Pazuda arī aptuveni 10 granīta bluķi, tostarp tas, kurā bija kalts cilnis ar pulka nozīmi.
2003. gadā tika izstrādāts pieminekļa restaurācijas un apkārtnes labiekārtošanas projekts, bet restaurācijas darbi, kurus finansēja Rīgas Dome, tika uzsākti 2005. gada novembrī.
2008. gada 11. novembrī tika atklāta atjaunotā plāksne ar kritušo vārdiem un cilnis ar pulka nozīmi. Tos attiecīgi gatavoja uzņēmumi SIA “Kalums V” un SIA “Ivars Feldbergs”.
Atkārtota pieminekļa restaurācija pēc pašvaldības aģentūras “Rīgas pieminekļu aģentūra” pasūtījuma 2022. gada rudenī veica uzņēmums “Other Solutions” akmens restauratora Edgara Janočko vadībā. Restaurācijas gaitā veikta pieminekļa virsmas un kāpņu augstspiediena mazgāšana un tīrīšana ar ķīmiskajiem tīrīšanas līdzekļiem, veco šuvju izgriešana, izkalšana un attīrīšana. Pēc tam veikta šuvju iestrāde gan piemineklim, gan kāpnēm. Visbeidzot piemiņas vieta attīrīta no bioloģiskā materiāla – sūnām un koku dzinumiem. Restaurācija izmaksāja 11 979,97 eiro. Restaurētā pieminekļa svinīga atklāšana notika tā paša gada 31. oktobrī, tieši 85 gadus pēc tā iesvētīšanas.
No 1998. gada 19. decembra Sudrabkalniņa memoriāls iekļauts Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas piemineklis, piešķirot tam 7385. aizsardzības numuru.
Papildināts un labots: 04.08.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 240.-242.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 270.-271.lpp.; Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 34. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 54.-57.lpp.; Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 41. lpp.; Pildiņš, K. Ceļvedis pa Bermontiādes cīņu un piemiņas vietām. [Rīga]: [Latvijas Kara muzejs], [2019]. 61. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 51, 04.03.1925.; Valdības Vēstnesis, Nr. 90, 24.04.25.; Latvis, Nr. 1143, 25.07.1925.; Latvijas Kareivis, Nr. 165, 27.07.1925.; Latvijas Kareivis, Nr. 288, 22.12.1927.; Pēdējā Brīdī, Nr. 42, 21.02.1928.; Latvijas Kareivis, Nr. 161, 21.07.1928.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. 5/6, 1929. gada maijs/jūnijs, 160. lpp.; Jaunākās Ziņas, Nr. 114, 25.05.1929.; Latvijas Kareivis, Nr. 115, 26.05.1929.; Aizsargs, Nr. 10/11, 1929. gada oktobris/novembris, 412. lpp.; Atpūta, Nr. 259, 18.10.1929. 11. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 283, 16.12.1931.; Valdības Vēstnesis, Nr. 93, 27.04.1934.; Latvis, Nr. 3800, 04.07.1934.; Latvijas Kareivis, Nr. 233, 16.10.1934.; Valdības Vēstnesis, Nr. 126, 06.06.1935.; Brīvā Zeme, Nr. 15, 21.01.1937.; Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 2, 01.02.1937.; Rīts, Nr. 277, 09.10.1937.; riga.lv, 01.11.2022.; Rīgas domes Komunikācijas pārvaldes projektu koordinatora Kaspara Līcīša sniegtā informācija; Informācijas sistēma “Mantojums”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru