1919. gadā kāpu paugurā pie toreizējām Tiltiņu mājām tika apbedīti 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri, kas krita kaujās par Pārdaugavas atbrīvošanu no bermontiešiem laikā no 3. līdz 11. novembrim.
Jau 1920. gadā 6. Rīgas pulks šajā vietā uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – melnu koka stabu ar tekstu: “Kaujās no 3.–11. novembrim 1919. g. Rīgas pulks zaudēja 3 virsniekus un 38 kareivjus kritušus, 11 virsniekus un 284 kareivjus ievainotus.” Netālu no piemiņas staba atradies arī kāda nezināma karavīra kaps.
1921. gada 3. augustā brāļu kapu apskati veica Vēsturisko vietu un Brāļu kapu komisija, kas nolēma “tos iežogot ar dzelzsbetona stabiņiem un uzcelt lielāku piramīdveidīgu dzelzsbetona stabu ar krusta zīmi un attiecīgu uzrakstu”.
1925. gada 1. februārī pēc Pārdaugavas sabiedrisko organizāciju ierosinājuma notika 6. Rīgas kājnieku pulka kritušo karavīru pieminekļa celšanas biedrības dibināšanas sēde. 1928. gada jūlijā tā lūdza pilsētas valdi Sudrabkalniņu nodot biedrībai pieminekļa celšanai. Tiltiņu māju īpašnieki piekrita šo zemi atdot apmaiņā pret līdzvērtīgu zemes gabalu.
Tomēr līdz pieminekļa celtniecības uzsākšanai pie Tiltiņu mājām apglabātie karavīri, domājams, tika pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos, jo vēlāk šie karavīru kapi nekur vairs netiek pieminēti.
1929. gada 16. maijā notika pieminekļa metu konkurss, kuram savus projektus bija iesūtījuši tēlnieki Kārlis Zāle, Žanis Smiltnieks un Kārlis Zemdega (Baumanis). Par labāko atzina K. Zāles metu. Tā paša gada 29. maijā tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ pieminekļa celtniecību nācās atlikt.
Kad 1932. gadā Rīgas pilsētas valde pieminekļa celšanas biedrībai kā dāvinājumu piešķīra granīta bluķus no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa, tā vērsās pie K. Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga ar lūgumu izstrādāt jaunu pieminekļa metu. Zāle meta izstrādi nodeva Štālbergam, paturot sev tiesības uz frīzes ciļņu joslu veidošanu.
1934. gada 9. jūlijā sāka rakt būvbedri, bet 16. jūlijā – mūrēt pamatus pieminekļa sienai. 1934. gada 15. oktobrī pieminekļa altāra daļā tika iemūrēta lielgabala lādiņa čaula, kurā ievietots akts ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša, Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, Ministru kabineta locekļu, armijas vadības pārstāvju un arhitekta Štālberga parakstiem. Pieminekļa ciļņu kalšanas darbus veica E. Kuraua firma Brāļu kapu komitejas darbnīcās, tam izmantojot bez maksas piešķirtās granīta plāksnes no bijušā Pētera I pieminekļa pamatiem.
Pieminekli beidzot atklāja 1937. gada 31. oktobrī. Kopumā tā celtniecība izmaksāja 34 800 latu, neskaitot dāvinātos materiālus.
Piemineklis sastāv no diviem arhitektoniskiem veidojumiem – desmit metrus augstas un 14 metrus garas sienas un trīs metrus augsta kubveida altāra. Abi mūrēti no granīta bluķiem. Siena, kas perpendikulāri šķeļ kalna nogāzi, ar galu vērsta pret Slokas ielu. Tās augšdaļā izvietots cilnis, kurā attēlots Rīgas pilsētas simbols – lauva vārtos. Zemāk bronzas burtiem veidots teksts:
Sienas pretējā galā, kas vērsts pret augšējo Sudrabkalniņa terasi, izvietots cilnis ar 6. Rīgas kājnieku pulka nozīmi.
Sienu abos sānos rotā frīzes ciļņi. Kreisajā pusē, skatoties no Slokas ielas, attēlota senlatviešu karotāju ierinda (deviņi pāri), bet labajā – Latvijas armijas karavīri (14 pāri).
Gar sienas labo pusi granīta kāpnes trijos posmos ved uz Sudrabkalniņa augšējo terasi, kur pretim sienas galam, atdalīts ar eju, izvietots altāris ar apaļu upurtrauku uguns iedegšanai.
Pie altāra kreisās sienas piestiprināta bronzas plāksne, kurā iekalti 54 kritušo vārdi, kas izkārtoti trijās slejās:
VIRSLEITNANTS
CUKURS
VLTN. ANSIS FREIMANIS
LTN. JĀNIS RUKS
LTN. JĀNIS SMALKAIS
VSERŽ. JĀNIS DOMBROVSKIS
SERŽ. ARNOLDS ĀDIŅŠ
KAPR. RICHARDS AUZIŅŠ
KAPR. KĀRLIS BUILIS
KAPR. FRICIS EBERTS
KAPR. KĀRLIS KANGIZERS
KAPR. KRIŠJĀNIS PAČINSKIS
KAPR. JĀNIS ROBEŽNIEKS
DKAR. EDUARDS JĒKABSONS
DKAR. ANTONS KALNIŅŠ
DKAR. AUGUSTS LIEPIŅŠ
KAR. PĀVILS ALEKSEJEVS
KAR. FRIDRICHS ANDERSONS
KAR. JĀNIS APINIS
KAR. JĀNIS
AUZIŅŠ
KAR. KĀRLIS AUMALIS
KAR. FRIDRICHS BAIBAIS
KAR. KĀRLIS BRAĶIS
KAR. ALFRĒDS BRĪTIŅŠ
KAR. KĀRLIS CAUNE
KAR. KĀRLIS DAUGE
KAR. ANTONS DŽIGURS
KAR. JĀNIS EVERS
KAR. JĀNIS FELKMANIS
KAR. PĀVELS GERIŅŠ
KAR. JŪLIJS GRĪNBERGS
KAR. ALBERTS GULBIS
KAR. ALEKSEJS IVANOVS
KAR. PĒTERIS KAINAIS
KAR. ANDREJS KALNIŅŠ
KAR. JĀNIS KARELIS
KAR. ADOLFS ĶENKERS
KAR. JĀNIS
KONDE
KAR. PĒTERIS KRUSTIŅŠ
KAR. AUGUSTS KURELIS
KAR. MĀRTIŅŠ LASMANIS
KAR. JŪLIJS LIEPIŅŠ
KAR. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ
KAR. KĀRLIS MASTIŅŠ
KAR. VIKENTIJS ORKOVSKIS
KAR. JĀNIS PAEGLE
KAR. ĀDOLFS PLŪME
KAR. PĒTERIS SPODRIŅŠ
KAR. RŪDOLFS ŠĶIPSNA
KAR. ROBERTS ŠTRAUSS
KAR. JĀNIS TROPIŅŠ
KAR. JĀNIS VOIKO
KAR. KĀRLIS ZILBERTS
KAR. KĀRLIS ZVIRBULIS
KAR. JĀNIS ZVIRGZDIŅŠ
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara plāksne ar kritušo vārdiem tika norauta. Pazuda arī aptuveni 10 granīta bluķi, tostarp tas, kurā bija kalts cilnis ar pulka nozīmi.
2003. gadā tika izstrādāts pieminekļa restaurācijas un apkārtnes labiekārtošanas projekts, bet restaurācijas darbi, kurus finansēja Rīgas Dome, tika uzsākti 2005. gada novembrī.
2008. gada 11. novembrī tika atklāta atjaunotā plāksne ar kritušo vārdiem un cilnis ar pulka nozīmi. Tos attiecīgi gatavoja uzņēmumi SIA “Kalums V” un SIA “Ivars Feldbergs”.
Atkārtota pieminekļa restaurācija pēc pašvaldības aģentūras “Rīgas pieminekļu aģentūra” pasūtījuma 2022. gada rudenī veica uzņēmums “Other Solutions” akmens restauratora Edgara Janočko vadībā. Restaurācijas gaitā veikta pieminekļa virsmas un kāpņu augstspiediena mazgāšana un tīrīšana ar ķīmiskajiem tīrīšanas līdzekļiem, veco šuvju izgriešana, izkalšana un attīrīšana. Pēc tam veikta šuvju iestrāde gan piemineklim, gan kāpnēm. Visbeidzot piemiņas vieta attīrīta no bioloģiskā materiāla – sūnām un koku dzinumiem. Restaurācija izmaksāja 11 979,97 eiro. Restaurētā pieminekļa svinīga atklāšana notika tā paša gada 31. oktobrī, tieši 85 gadus pēc tā iesvētīšanas.
No 1998. gada 19. decembra Sudrabkalniņa memoriāls iekļauts Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas piemineklis, piešķirot tam 7385. aizsardzības numuru.
Papildināts: 15.11.2022.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 240.-342.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 270.-271.lpp.; Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 34. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 54.-57.lpp.; Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 41. lpp.; riga.lv, 01.11.2022.; Rīgas domes Komunikācijas pārvaldes projektu koordinatora Kaspara Līcīša sniegtā informācija; Informācijas sistēma “Mantojums”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru