Atrodas Ziemera pagastā pie Māriņkalna–Karvas ceļa, apmēram 1 km no Māriņkalna Skreju māju iebraucamā ceļa galā. GPS 57.486828, 26.961951
Piemiņas akmens uzstādīts vietā, kur 1919. gada 1. aprīlī krita 1. Valmieras kājnieku pulka I bataljona komandieris LKOK kapteinis Kārlis Skreija (Skreja), virsseržants Arveds Anerauds un virsseržants Ernests Vīksne.
Vēsturiska atkāpe. Igaunijā un igauņu armijas atbrīvotajā Latvijas teritorijā saformētā pirmā Ziemeļlatvijas brigādes vienība – 1. Valmieras kājnieku pulks – uz fronti izgāja 1919. gada 27. martā, un 29. martā pulka komandieris pulkvežleitnants (vēlāk pulkvedis) LKOK Jūlijs Jansons (1880–1937) izdeva pirmo kaujas pavēli par Alūksnes ieņemšanu. Tās pašas dienas vakarā bez saskares ar lieliniekiem pulks iegāja Apē, bet 31. Martā, izsitot lieliniekus, tika ieņemta Rezaku muižu. Jansons nolēma 1. aprīlī uzbrukumu turpināt trijās kolonnās, uzdodot labajai kolonnai kapteiņa Bajāra vadībā uzbrukt Stāmeru un Grietānu virzienā, vidējai kolonnai kapteiņa Skreijas vadībā – Alsviķu virzienā, bet kreisajai kolonnai kapteiņa Liepiņa vadībā – Alūksnes virzienā. Vēlāk pulka komandieris ieceri grozīja un vidus un kreiso kolonnu apvienoja kapteiņa Skreijas vadībā, uzdodot ieņemt Ķikutu un Upmaliešu mājas. Taču slikto sakaru dēļ Liepiņš šo pavēli nesaņēma un 1. aprīļa rītā uzbrukumu uzsāka bez saskaņošanas ar Skreiju.
Kapteiņa Skreijas kolonna uzbrukumu ar divu igauņu bruņoto vilcienu atbalstu uzsāka 1. aprīlī pulksten sešos. Bruņotie vilcieni lielinieku stiprās uguns dēļ nespēja sasniegt Alsviķus un atgāja izejas pozīcijās. Tikmēr kapteinis Skreija kopā ar 1. un 2. rotu sasniedza Bitenieku mājas. Šeit viņš uzbrukumu apturēja, bet pats virsseržantu Anerauda un Vīksnes pavadībā jāšus devās uz Māriņkalnu, lai tur satiktos ar kapteini Liepiņu un saskaņotu turpmāko rīcību. Taču, nesaņēmis pavēli par pakļaušanu Skreijam, Liepiņš ar 3. un 4. rotu jau bija izgājis uz Griguļiem.
Pa ceļam uz Māriņkalnu Skreija ar pavadoņiem iegriezās virsseržanta Anerauda tēva mājās – Aneraudās. No mājiniekiem viņš saņēma ziņas, ka lielinieki naktī esot iegājuši netālajās Ozolkalnu mājās, taču tam nepiegrieza vērību un turpināja ceļu. Māriņkalnā, kur bija palikuši tikai vezumnieki, kapteini Liepiņu nesastapis, Skreija nodeva viņam rakstisku pavēli par turpmāko virzību un devās atceļā.
Tikmēr lielinieki, kas no Ozolkalniem bija pamanījuši Skreju ar pavadoņiem, nosūtīja vadu ar ložmetēju valmieriešu pārtveršanai. Lielinieku vienība ierīkoja slēpni pie ceļa aptuveni puskilometru no Aneraudu mājām. Skreija ar pavadoņiem, neko nenojaušot, pa atklātu lauku devās atceļā. Kad viņi sasniedza ienaidnieka slēpni, lielinieki atklāja uguni, un visi trīs latviešu karavīri krita. Notiekošo redzēja Aneraudu māju iedzīvotāji, kuri stāsta, ka Vīksne un Anerauds bijuši tikai ievainoti. Vīksni lielinieki nosituši ar šauteņu laidēm, bet Anerauds, lai nekristu ienaidnieka rokās, pats nošāvies. Lielinieki kritušos izģērbuši un pametuši kailus, guļam laukā.
Skreija apglabāts Slokas kapos (sk.) un vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.
Avoti: Lismanis II; Valmieras kājnieku pulka vēsture 1919.-1929. Rīga: Valters un Rapa, 1929. 41-44., 409.lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 474. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru