Iecavā Brīvības piemineklis

Atrodas Iecavas parkā.

1936. gada 23. augustā Iecavas parkā atklāja Brīvības (Atbrīvošanas) pieminekli, kas veltīts Iecavas apkārtnē kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem. Pieminekli pēc paša meta veidojis tēlnieks Pēteris Banders, izmantojot vietējo sarkanpelēko granītu, kas ņemts no Jumpravas pagasta Lielvājiņu māju laukiem. Celts par vietējo pilsoņu savāktiem līdzekļiem. Izmaksājis aptuveni 7000 latu.

Iecere par pieminekļa celšanu radās 1928. gadā, kad pēc vietējā mācītāja J. Lūša iniciatīvas 18. novembrī nodibināja Iecavas un apkārtnes brīvības cīnītāju piemiņas biedrību, kurā apvienojās visas Iecavas-Lambārtes draudzes robežās esošās 52 biedrības un organizācijas. Biedrība savā īpašumā ieguva 12 hektāru lielo Iecavas muižas parku, kas tika pārdēvēts par Brīvības parku.

1934. gada 15. jūlijā tika likts pieminekļa pamatakmens un atklāts ceļu inženiera Bramaņa projektētais 27 metrus garais kājnieku koka tilts pār Iecavas upi, kas savienoja toreizējo Iecavas miestu ar parku, nodrošinot tiešu piekļuvi topošajam piemineklim.

Foto: 22.04.2019., karaviru.kapi

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Pieminekļa priekšpusē teksts:

UZ EŽIŅAS GALVU LIKU

SARGĀJ’ SAVU TĒVU ZEMI.

Aizmugurē teksts:

TAUTAS BRĪVĪBAS UN LATVIJAS

NEATKARĪBAS CĪŅU VAROŅIEM.

Foto: 22.04.2019., karaviru.kapi

1937. gada 18. novembrī pieminekļa priekšā iesvētīts svētuguns altāris.

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Piemineklis pēc Otrā pasaules kara tika bojāts. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atjaunošanas darbus veica tēlnieks Mārtiņš Zaurs. 

Atzīmējot pieminekļa 80 gadu jubileju, 2016. gada rudenī Iecavas sporta un novada vēstures biedrība “Arhīvs” ar novada domes un dārznieces Sarmītes Avotas atbalstu pieminekli notīrīja un atklāja pie tā informatīvu stendu, kurā sniegtas ziņas par pieminekļa vēsturi. 

2017. gada jūnijā, sagaidot Iecavas 525. gadu jubileju, piemineklis tika atkārtoti restaurēts – veikta pieminekļa pamatnes demontāža un betonēšana, labotas granīta kāpnes, aizpildītas piemineklī radušās plaisas un novērsti citi vizuālie defekti.

2018. gadā piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturisku notikumu vieta ar valsts aizsardzības Nr. 9234.

Vēsturiska atkāpe. 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sākās Latvijas armijas uzbrukums ar mērķi atbrīvot Pārdaugavu no Bermonta spēkiem, 4. Valmieras kājnieku pulks atradās Daugavas līnijā no Jaunjelgavas līdz Ķekavai. Uzbrukumam Rīgas telpā veiksmīgi attīstoties, pulka komandieris pulkvežleitnants Kārlis Bajārs arī nolēma pāriet uzbrukumā. Pavēli par uzbrukumu viņš deva 12. novembra vakarā, tostarp II un III bataljonam uzdodot uzbrukt Baldones un Lieliecavas virzienā. 13. novembra pēcpusdienā pulka 5. rota virsnieka vietnieka Goldes vadībā ieņēma Iecavas staciju, bet 6. rota – Iecavas krogu.

II bataljona komandiera vietas izpildītājs kapteinis Auniņš nolēma nākamajā dienā ieņemt arī Lieliecavas muižu, uzdodot 5. rotai ieņemt izejas pozīcijas pie Vilku mājām uz uzsākt uzbrukumu gar ceļu no Vilkiem uz mācītājmuižu, bet 6. rotai – no Iecavas kroga gar ceļu uz Lieliecavu.

Tikmēr III bataljona 10. rotas vads rotas komandiera virsleitnanta Andreja Bērziņa vadībā naktī uz 14. novembri, izmantojot tumsu, devās izlūkošanā uz Lieliecavu. Nesastopot ienaidnieku, vads nonāca Iecavas skolā, kuras pagalmā sastaptā sieviete apgalvoja, ka vāciešu te neesot. Tomēr skolas pagalmā atradās vairāki bermontiešu vezumi un lauka virtuves, kuras Bērziņš pavēlēja aizvest. Tanī brīdī ienaidnieks pa skolas logiem atklāja uguni un meta rokasgranātas. Bērziņš un divi kareivji krita, bet trīs guva ievainojumus. Vadam nācās atiet.

14. novembrī II bataljona komandēšanu atkal pārņēma tā komandieris kapteinis Kažociņš, kas bija atgriezies no komandējuma. Viņš arī uzņēmās uzbrukuma vadību Lieliecavai. 5. un 6. rota viegli atspieda ienaidnieka priekšposteņus. Spēcīgāku pretestību izrādīja vienīgi Iecavas skolā esošie bermontieši. Tikmēr no Lieliecavas neatskanēja neviens šāviens, radot iespaidu, ka ienaidnieks muižu jau ir atstājis. Taču, kad uzbrūkošās valmieriešu ķēdes bija vairs tikai 600 metru attālumā, bermontieši no Lieliecavas atklāja spēcīgu artilērijas un ložmetēju uguni, piespiežot ķēdes nogulties. Divi vācu lielgabali šāva tiešā tēmējumā no atklātām pozīcijām pie Lieliecavas-mācītājmuižas ceļa, taču daudzi lādiņi atlēca no sasalušās zemes, un nesprāguši pārlidoja pār uzbrucēju galvām.

Kapteinis Kažociņš pavēlēja 8. rotas pusrotai apiet Lieliecavu no austrumiem, kamēr 5.rotas komandieris virsleitnants Priedītis uzdeva diviem vadiem muižu apiet no rietumiem. 8.rota gar Iecavas upi iebruka muižā, un ienaidnieks, redzot, ka tam draud ielenkums, nekārtībā sāka atkāpties Codes virzienā. Pulksten 13.15 Lieliecavas muiža, kuru aizstāvēja Vekhmana pulka II bataljons ar divām baterijām un kavalērijas eskadronu, bija ieņemta. Ienaidnieks kaujas laukā pameta aptuveni 20 kritušos. Valmieras pulks Lieliecavā trofejās ieguva divus 77 mm lielgabalus, četrus smagos ložmetējus, lielu skaitu šauteņu, artilērijas munīciju, četrus tālruņa aparātus, smago automobili un desmit zirgus.

Kaujā par Lieliecavu 14. novembrī līdz ar virsleitnantu Bērziņu krita arī 10. rotas kareivis Jānis Lapiņš un 5. rotas kareivis Kārlis Ūsiņš. Savukārt 5. rotas seržants Jānis Rullis, 5. rotas kareivis Jānis Svidzēns, 5. rotas kareivis Kārlis Ermansons, 10. rotas kareivis Pēteris Kļaviņš, 10. rotas kareivis Andrejs Balēns, 10. rotas seržants Kārlis Sietnieks un 12. rotas kareivis Jānis Kārkliņš tika ievainoti.

Zināms, ka virsleitnants A. Bērziņš apglabāts Ļaudonas kapos (sk.), bet kareivis K. Ūsiņš –Kokneses pagasta Ūsiņu kapos (sk.).

Labots un papildināts: 13.06.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 33. lpp.; Lismanis II; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 66.-67.lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 146, 06.07.1934.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 372/373, 11.11.1999.; Iecavas novada pašvaldības vietne, 27.02.18.; Valmieras kājnieku pulka vēsture 1919.-1929. Rīga: Valters un Rapa, 1929. 204-215., 411., 423.lpp.