Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Alksnis.
Vēsturiska atkāpe. Ernests Alksnis dzimis 1895. gada 13. oktobrī (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā minēts 12. oktobris) Liepupes pagastā, Mētakas pusmuižā kalēja ģimenē. Kantorists.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā iestājies Krievijas armijā, dienējis 3. rezerves pulkā Pēterhofā, jūlijā iestājies 2. Oranienbaumas praporščiku skolā, ko beidzis oktobrī, iegūstot praporščika pakāpi. Nosūtīts uz 177. rezerves kājnieku pulku Novgorodā, 1915. gada decembrī pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). 1916. gada oktobrī paaugstināts par podporučiku, 1917. gada februārī piešķirta poručika, bet jūlijā – štabskapitana pakāpe. No 1916. gada oktobra bataljona izlūku komandas priekšnieks. Kaujās četrreiz ievainots. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru un Annas ordeņa IV šķiru.
1917. gada jūlijā pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku par rotas komandieri. Iesaistījies Latvju kareivju nacionālās savienības darbā. Oktobrī ievēlēts par virsnieku komitejas otro priekšsēdētāju. 1917. gada decembrī lielinieku apcietināts un nosūtīts uz Kronštati, pēc tam uz Tērbatu (Tartu), kur atbrīvots. Devies uz Petrogradu (Sanktpēterburgu), kur 1918. gada janvārī sociālistu revolucionāru (eseru) Centrālkomitejas uzdevumā piedalījies Satversmes sapulces apsardzes organizēšanā. Februārī atgriezies Latviešu strēlnieku rezerves pulkā Tērbatā, kur palicis līdz Vācijas karaspēka ienākšanai. No marta dzīvojis pie vecākiem Liepupes pagastā. Augustā atkal devies uz Petrogradu, kur darbojies Latviešu pagaidu nacionālās padomes uzdevumā. Oktobrī devies uz Maskavu, bet oktobra beigās atgriezies Latvijā, lai organizētu latviešu virsnieku darbību.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada novembrī kapteiņa pakāpē, piedalījies pirmo karaspēka vienību formēšanā, decembrī iecelts par Rīgas apsardzības štāba priekšnieku. No 1918. gada 13. decembra Kontroles un informācijas dienesta vadītājs. 1919. gada janvārī kā valdības kurjers devies uz Šveici, taču, nesaņemt ieceļošanas vīzu, bijis spiests palikt Vācijā. 20. maijā atgriezies Liepājā un strādājis Apsardzības ministrijā. 1919. gada augustā ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā un komandēts uz Ārlietu ministrijas Speciālo ziņu nodaļu, bet 25. septembrī ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā par rotas komandieri. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. un 19. novembrī pie Svētes Alksnis, “izpildīdams bataljona komandiera pienākumus, ar 2 rotām radīja paniku ienaidnieka aizmugurē. Ielenkts no visām pusēm, izlauzās pie savējiem, neatstādams pretiniekam trofejas”.
Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, skaitot no 1919. gada 21. novembra. Iecelts par bataljona komandieri, bet 1920. gada 3. martā – par 7. Siguldas kājnieku pulka komandiera pienākumu izpildītāju. Šajā amatā atradies līdz 17. maijam, kad atgriezies savā bataljonā. 1920. gada 9. novembrī no armijas atvaļināts. 1922. gadā nodots karatiesai apsūdzībās par komunistiskās Krievijas spiegu atbalstīšanu mantrausīgos nolūkos, taču attaisnots, pamatojoties uz miera līguma punktu, kas paredzēja pilsoņu nesodīšanu par nodarījumiem, kas veikti otras karojošās puses labā.
Studējis jurisprudenci Latvijas Universitātē, minerālūdeņu iestādes un kinoteātra īpašnieks Jelgavā. Piešķirta jaunsaimniecība Liepupes pagastā.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gadā pārcēlies uz Rīgu, limonādes ekstraktu laboratorijas vadītājs. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kā Rīgas 1. tirdzniecības uzņēmuma, invalīdu kooperācijas pārvaldes pilnvarotais sagādnieks no 1946. līdz 1948. gadam dzīvojis toreizējā Gruzijas PSR un Vidusāzijā. Pēc atgriešanās Rīgā no 1948. gada 1. jūnija juriskonsults Latvijas pārtikas rūpniecības un produktu realizācijas kantorī. No 1951. līdz 1954. gadam juriskonsults dažādos uzņēmumos. Miris 1958. gada 9. augustā.
Ernesta Alkšņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 36. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 64.-65. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru