Atrodas Rīgā Mežaparkā Siguldas prospektā 10.
Atklāta 1996. gada 21. jūnijā pie nama, kur savulaik dzīvojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Piemiņas zīmi veido simbolisks robežstabs, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu:
ŠAJĀ NAMĀ DZĪVOJA
ROBEŽSARGU BRIGĀDES
KOMANDIERIS ĢENERĀLIS
LUDVIGS BOLŠTEINS
/1888.5.II – 1940.21.VI/
Vēsturiska atkāpe. Ludvigs Bolšteins dzimis 1888. gada 5. februārī Sesavas pagasta Vējakrogā dzirnavnieka ģimenē. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, pēc tam Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes dabaszinātņu nodaļu.
Krievu armijā iestājies brīvprātīgi 1912. gadā, dienējis 3. Novorosijskas dragūnu pulkā, kur beidzis mācību komandu un atvaļināts rezervē jaunākā apakšvirsnieka pakāpē. 1914. gada jūlijā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, mobilizēts. Nozīmēts par virsnieka v. i. Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku rotā. 1914. gada septembrī paaugstināts par praporščiku. 1915. gadā piedalījies latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā un oktobrī ieskaitīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, iecelts par bataljona (vēlāk pulka) komandiera adjutanta palīgu. 1916. gada februārī paaugstināts par podporučiku, jūnijā – par poručiku, bet decembrī – par štabkapteini. Vēlākā iecelts par pulka adjutantu. Piedalījies kaujās pie Franču mājām, Ķekavas, Ložmetējkalna un citur. Apbalvots ar Annas ordeņa III un IV šķiru, un Staņislava ordeņa III šķiru.
Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada oktobrī Cēsīs arestēts. Novembrī izbēdzis no Cēsu cietuma un devies uz Pleskavu, no kurienes nosūtīts uz virsnieku rezervi Vitebskā. 1917. gada decembrī atvaļināts un devies uz Maskavu, kur iesaistījies monarhistu organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”, bijis pulkveža Fridriha Brieža adjutants. Pēc organizācijas sagrāves 1918. gada vasarā atgriezies Latvijā.
1918. gada 28. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa pakāpē, nosūtīts uz Ventspili brīvprātīgo organizēšanai, taču bija spiests doties uz Liepāju, kur saformējis brīvprātīgo rotu. Ar to 1919. gada janvārī pievienojies Latviešu atsevišķajam (Kalpaka) bataljonam. Februārī iecelts par Liepājas jaunformējamo spēku priekšnieku, organizējis vairākas jaunas karaspēka vienības, pēc tam iecelts par Kalpaka bataljona adjutantu, piedalījies Skrundas atbrīvošanā. Aprīlī iecelts par Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes štāba priekšnieku. 12. jūlijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un 9. augustā iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Vadījis pulku cīņās pret bermontiešiem un 1920. gadā – pret lieliniekiem Latgalē. 1919. gada 14. novembrī paaugstināts par pulkvedi.
Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru Bolšteins apbalvots par to, ka no 1919. gada 3. novembra līdz 10. novembrim “Rīgas atbrīvošanas cīņās ar savu pulku satrieca ienaidnieku, nodrošināja 3. Latgales divīzijas labo spārnu un tā sekmēja Torņakalna atbrīvošanu”.
Savukārt ordeņa II šķira viņam piešķirta par “sekmīgām uzvarām pie Smārdes un Tukuma, kur 9. Rēzeknes kājnieku pulks viņa vadībā 21. novembrī deva bermontiešiem pēdējo un izšķirošo triecienu, kam sekoja Kurzemes atbrīvošana”. Par kauju nopelniem Neatkarības karā Bolšteins apbalvots arī ar Francijas Goda leģiona ordeni un saņēmis armijas virspavēlnieka pateicību.
1920. gada 15. septembrī pēc paša vēlēšanās no armijas atvaļināts. Strādājis savā jaunsaimniecībā Bērzmuižā pie Līvbērzes, aktīvi piedalījies Jelgavas apriņķa aizsargu organizēšanā, bijis Dobeles bataljona komandieris. 1925. gadā iecelts par Iekšlietu ministrijas Aizsargu nodaļas vadītāju aizsargu priekšnieka amatā, kurā darbojies līdz 1928. gadam. Pēc tam militarizētās robežapsardzības priekšnieks. 1935. gadā paaugstināts par ģenerāli. Robežsargu brigādes komandieris.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru, Somijas Aizsargu Nopelnu krustu, Polijas Zelta krustu, Igaunijas Aizsargu Ērgļa ordeni.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 21. jūnijā izdarījis pašnāvību. Tiek stāstīts, ka Bolšteins pirms pašnāvības uz sava rakstāmgalda esot atstājis vairākas zīmnes. Vienā no tām bijis rakstīts: “Es nespēju nojaukt to, ko ar savu mūža darbu esmu cēlis.” Citā zīmītē bijis lasāms: “To cilvēku rokām, kas radīja skaisto Latviju, viņa tiek izpostīta. Es to nevaru pārdzīvot un tāpēc aizeju citā pasaulē.” Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 148. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 88. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 115.-116. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 109, 27.06.1996.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru