Liepas kapos komunistu noslepkavotā pulkveža Pētera Daukša simbolisks apbedījums

Atrodas Priekuļu novada Liepas kapos. GPS 57.373805, 25.43932 

Daukšu dzimtas kapos uzstādīta piemiņas plāksne atvaļinātajam pulkvedim Pēterim Daukšam, kurš 1941. gadā deportēts uz PSRS teritoriju, kur tā paša gada 11. septembrī vienā no Noriļskas koncentrācijas nometnēm ticis noslepkavots. 

Piemiņas plāksnē zem Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes atveidojuma iekalti arī citu Daukšu dzimtai piederīgo latviešu nacionālo karavīru vārdi: 

PULKVEDIS PĒTERIS DAUKŠS
* 1880.5.I        † 1941.11.IX, NORIĻSKĀ
KAREIVIS JĀNIS DAUKŠS
* 1905.15.V    † 1956.2.I, KURZEMĒ
LEITNANTS ALBERTS DAUKŠS
* 1910.8.III     † 1979.20.XI, RĪGĀ
DIŽKAREIVIS PĒTERIS DAUKŠS
* 1919.1.I        † 1944.14.III, OPOČKĀ

Foto: 1919. gads, Aivars Vilnis

Foto: 11.11.1919., Aivars Vilnis

Zināms, ka Albertu Daukšu viņa mazdēls Emīls Gailis 2004. gadā pārapbedījis dzimtas kapos. 

1. vēsturiskā atkāpe. Pēteris Daukšs dzimis kādreizējā Rāmuļu pagasta Luņģos lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Priekuļu pamatskolu un 1900. gadā – Vitebskas guberņas Začernas zemkopības skolu. 

1901. gadā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas armijā, dienējis 6. grenadieru pulkā. 1903. gadā iestājies Kazaņas junkurskolā, ko beidzis 1906. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Dienestu turpinājis 202. rezerves pulkā. 1909. gadā paaugstināts par poručiku un nosūtīts uz 122. kājnieku pulku. 1913. gadā paaugstināts par štābkapteini un pārcelts uz 31. divīzijas štābu. 1917. gada jūnijā piešķirta kapteiņa pakāpe un iestājies Ģenerālštāba akadēmijā, ar kuru kopā 1918. gada martā evakuēts uz Jakaterinburgu, bet jūlijā – uz Kazaņu. 1918. gadā iestājies Krievijas Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā, bet vēlāk pārskaitīts Sibīrijas (Kolčaka) armijā. Dienējis Ziemeļu grupas štābā Kazaņā un Ufā, bet vēlāk – virspavēlnieka štābā Omskā. 1919. gada maijā piešķirta apakšpulkveža pakāpe un jūlijā iecelts par operatīvās daļas priekšnieku. 1920. gada februārī paaugstināts par pulkvedi. 1920. gada sākumā kopā ar štābu atkāpies uz Verhņeudinsku Aizbaikālā, vēlāk – uz Čitu. 

1920. gada 1. maijā Sibīrijā Daukšs iestājies 1. Latvijas strēlnieku (Troickas) bataljonā (vēlāk 1. Latvijas strēlnieku pulks) un kopā ar to atgriezies Latvijā. Ieskaitīts Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. 1920. gada 8. novembrī iecelts par Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieka otro palīgu, bet 30. novembrī nozīmēts par Kara juridisko kursu pārzini. 1921. gadā apstiprināta paaugstināšana pulkveža-leitnanta pakāpē un iecelts par I Zemgales divīzijas štāba priekšnieku. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, 1924. gadā piekomandēts 10. Aizputes kājnieku pulkam. 1925. gadā piešķirta pulkveža pakāpe, bet 1930. gadā beidzis Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursus un nākamajā gadā iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri. 1934. gada februārī atvaļināts kā maksimālo vecumu sasniedzis. 

Pēc atvaļināšanās dzīvojis Laucesas pagasta Daukšās. No 1934. līdz 1939. gadam bijis laikraksta “Latgales Vēstnesis” līdzizdevējs un redakcijas loceklis. Komunistiskās okupācijas laikā 1941. gadā apcietināts un deportēts uz PSRS, kur vienā no Noriļskas koncentrācijas nometnēm tā paša gada 11. septembrī noslepkavots. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeņa III šķiru. 

2. vēsturiskā atkāpe. Par pārējiem piemiņas plāksnē minētajiem Daukšu dzimtas piederīgajiem pagaidām pieejamas sekojošas ziņas:

1)    Jānis Daukšs, kareivis, bijis 10. Cēsu aizsargu pulka aizsargs. 1941. gadā, sākoties karadarbībai starp PSRS un Vāciju, iesaistījies nacionālo partizānu kustībā, kopā ar brāli Albertu piedalījies mēģinājumā nosargāt Raunas tiltu no uzspridzināšanas. Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, atkal iesaistījies nacionālo partizānu kustībā, bijis tā dēvētas Kabiles grupas sakarnieks. 1945. gadā Kabiles Kraģēs arestēts. Notiesāts un nosūtīts uz koncentrācijas nometni PSRS, no kuras atbrīvots 1955. gada decembrī;

2) Alberts Daukšs, leitnants, no 1934. gada dienējis Bruņoto vilcienu pulkā. Otrā pasaules kara laikā dienējis 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā, kaujās pie Neveļas ievainots. Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, iesaistījies nacionālo partizānu kustībā, bijis tā dēvētās Kabiles grupas loceklis, sakarnieks starp Kurzemes un Vidzemes partizāniem.

Piezīme. Alberts Daukšs nav minēts nedz trimdā sastādītajā Bruņoto vilcienu pulka kadru sarakstā, nedz pulka virsdienesta instruktoru sarakstā, nedz Latviešu virsnieku reģistrā. Ja var ticēt laikrakstā “Tēvija” ievietotajam sludinājumam par dzīvesbiedres Kristīnes meklēšanu, 1945. gada martā viņam bijusi tikai virsnieka vietnieka pakāpe (hptschf. – SS-Hauptscharführer – hauptšarfīrers);

3) Pēteris Daukšs, dižkareivis. 1941. gadā, sākoties karadarbībai starp PSRS un Vāciju, iesaistījies nacionālo partizānu kustībā, kopā ar brāli Jāni piedalījies mēģinājumā nosargāt Raunas tiltu no uzspridzināšanas. Otrā pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā (15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1)). Kritis 1944. gada 14. martā pie Opočkas.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 238-241. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 144.-145. lpp.; Lavenieks, J. Bruņoto vilcienu pulks. Ņujorka: Vera Laveniece, 1971. 158.-160. lpp.; Latviešu virsnieku reģistrs (1915. – 1945. gadi). Rīga: Latviešu virsnieku apvienība, 2016.; Tēvija, Nr. 71, 23.03.1945.