Atrodas Salacgrīvas kapos.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Emīls Rinkovičs.
Vēsturiska atkāpe. Emīls Rinkovičs dzimis 1897. gada 6. janvārī Jelgavā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Jelgavas reālskolu, studējis Augstākajā Statistikas zinātņu institūtā Pēterburgā.
Pirmā pasaules kara laikā kā brīvprātīgais piedalījies partizānu kaujās ar Vācijas armiju toreizējā Kauņas guberņā. 1917. gada janvārī iesaukts regulārajā Krievijas armijā, dienējis 1. rezerves kājnieku pulkā Petrogradā. Nosūtīts uz Pāvila karaskolu, kuru beidzis 1917. gada 1. septembrī, iegūstot praporščika pakāpi, un iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada februārī atvaļināts no dienesta, apmeties pie vecākiem Valkā. No 1918. gada oktobra dienējis ģenerāļa Judeņiča komandētā Ziemeļu korpusa 53. Volīnijas plastunu (kazaku kājnieku) pulkā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. martā un leitnanta pakāpē ieskaitīts 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka ložmetēju komandā, kuras sastāvā piedalījies kaujās Ziemeļvidzemē no Apes līdz Daugavai.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. aprīļa kaujā ar lieliniekiem Jaunlaicenes rajonā, kad ienaidnieka pārspēks uzbruka Valmieras kājnieku pulka pozīcijām, Rinkovičs ar ložmetēju vadu, “neskatoties uz spēcīgo uguni, pārgāja pretuzbrukumā, sīvā kaujā atņēma ložmetēju un piespieda ienaidnieku atkāpties, tā izšķirdams kauju mums par labu”.
Piedalījies cīņās arī pret bermontiešiem. 1919. gada novembrī paaugstināts par virsleitnantu un mēneša beigās nosūtīts uz 1. Bruņoto divizionu, kur nozīmēts par 4. bruņuvilciena komandieri, bet pēc tam pārcelts uz 2. bruņuvilcienu.
1923. gadā pārvietots uz Smagās artilērijas divizionu (vēlāk pulku). 1925. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus, novembrī paaugstināts par kapteini un iecelts par baterijas komandieri. Vēlāk nozīmēts par munīcijas pārzini. 1930. gadā iestājies Kara akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1932. gadā. 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un nosūtīts uz Bruņoto vilcienu pulku, kur iecelts vilciena komandiera amatā. 1937. gadā iecelts par diviziona komandieri Kurzemes artilērijas pulkā, bet 1939. gadā pārcelts tādā pašā amatā uz Latgales artilērijas pulku. No 1940. gada janvāra bijis Latgales divīzijas štāba priekšnieka palīgs.
Piešķirta jaunsaimniecība toreizējā Lielvircavas pagastā. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV un V šķiru, Viestura ordeņa III šķiru un Lietuvas neatkarības desmit gadu jubilejas piemiņas medaļu.
Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai, pārcelts uz PSRS bruņoto spēku 24. teritoriālo korpusu un nozīmēts par 183. strēlnieku divīzijas artilērijas štāba priekšnieku. 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz PSRS teritoriju, kur 28. jūnijā apcietināts. 1943. gada maijā notiesāts uz 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Ieslodzījumu aizvadījis Noriļskā pie Lamas ezera. 1958. gadā atgriezies Latvijā, kur apmeties uz dzīvi Salacgrīvā. Miris 1963. gada 25. novembrī.
Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa
kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 443.
lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 394.
lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru