Otaņķu pagasta Zveju kapos 1941. gada jūnijā kritušā nacionālā partizāna Miķeļa Drāznieka individuāls apbedījums

Atrodas Otaņķu pagasta Zveju kapos.

Apbedīts 1941. gada 27. jūnijā kaujā ar PSRS karaspēku kritušais nacionālais partizāns Miķelis Drāznieks. 1942. gada 22. martā uz viņa kapa tika uzstādīta melna marmora piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: “Dzīvība man dzimtenei dota; miers viņas klēpī dārgs ieguvums kļūst.”

Līdzekļus plāksnes uzstādīšanai savākuši pagasta iedzīvotāji.

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, tuvinieku, baidoties no represijām, piemiņas plāksni esot noņēmuši un aprakuši krūmos aiz kapsētas žoga. Vieta, kur plāksne aprakta, vairs nav atrodama, un arī apbedījuma vieta vairs nav precīzi zināma.

Vēsturiska atkāpe. Par Nīcas partizānu cīņām, tostarp arī par Miķeļa Drāznieka nāves apstākļiem, 1942. gadā laikrakstam “Kurzemes Vārds” viens no kaujas dalībniekiem – M. Pāvils – stāstījis sekojošo: “Naktī no 25. uz 26. jūniju, uzzinādami, ka vācu karaspēks atrodas jau Rucavā, boļševiki panikā bēga Liepājas virzienā . Bēgot viņi ceļa malā atstāja bojātu automašīnu. To salaboja šoferis nīcenieks P. Aldermanis un kopā ar bij. policijas kārtībnieku J. Incenbergu, montieri J, Kalniņu u.c. izbrauca pagasta robežās savākt padomistu pamestos ieročus un munīciju. Es devos uz telefona centrāli, lai nodibinātu sakarus ar Rucavā esošām vācu karaspēka daļām. Pārejot Bārtas tiltam, izdzirdēju rokas granātu sprādzienus. Pretim man skrēja laukstrādnieks A. Pelnēns kliedzot, ka vietējie komunisti terorizējot iedzīvotājus. Kāds komjaunietis esot iesviedis rokas granātu ļaužu pūlī, no kā ievainotas 12 personas. Viņš arī lūdza dot ieročus, lai cīnītos pret teroristiem. Granātu sviedēju apcietinājām un to partizānis J. Tupesis, pēc atbruņošanas, novietoja savā mājā stingrā apsardzībā. Apcietināja arī pārējos vietējos boļševikus. Tos tomēr uz kādu laiku dabūjām atbrīvot, jo baidījāmies, ka boļševiki, kas ar savu artilēriju vēl atradās Bernātos, var vērst savu uguni uz Nīcu un sagraut visas ēkas. Galvenie boļševiku apcietinātāji — Incenbergs, Kalniņš, M. Drāznieks u.c. devās uz Rucavu, lai tur nodibinātu sakarus ar vācu armijas priekšējām vienībām, jo telefona vadi bija bojāti. To salabošanu uzņēmās Liepājas tehnikuma audzēkņi J. Cukurs un Straupenieks. 27. jūnijā telefona līniju arī salaboja. Telefoniskā sarunā ar Rucavā novietotām vācu karaspēka daļām lūdzu dot mums ieročus cīņai ar boļševiku bandām. Tajā pašā dienā atgriezās arī uz Rucavu aizsūtītie partizāni ar šautenēm, rokas granātām un munīciju.

[..] Savu partizānu štābu iekārtojām pagastu valdes namā, virs kura uzvilkām latviešu nacionālo karogu. Mūsu izlūki, kas bija novietoti uz visiem ceļiem, vakarā ziņoja, ka Nīcai tuvojas padomistu tanki un automašīnas ar apbruņotiem boļševikiem. Kristupes krastā ieņēmām pozīcijas un gaidījām padomistus tuvojamies. Ilgi nebija jāgaida, kad ieraudzījām 2 boļševiku tankus un 9 smagās automašīnas ar padomistiem. Kad tanki bija iebraukuši mūsu ielenkumā, atklājām uz tiem šauteņu uguni. Boļševiki atbildēja ar ložmetējiem . Niknās apšaudīšanas laikā M. Drāznieks izskrēja no aizsega un zem priekšējā tanka pameta rokas granātu saišķi. Tam eksplodējot, tanks aizdegās un tā apkalpe padevās gūstā. Aizmugurē braucošā tanka vadība grieza tanku apkārt, lai bēgtu. Tas viņiem tomēr neizdevās, jo tanks nemākulīgas vadības dēļ iebrauca grāvī un apgāzās uz sāniem. Gūstā padevās arī otrā tanka apkalpe. Arī automašīnās braucošie boļševiki, atstāja savas mašīnas un padevās partizāniem vai arī aizbēga apkārtējos mežos, kur tos vēlāk notvēra. Nākošā dienā telefoniste Puķe piezvanīja partizānu štābam, ka Nīcai tuvojas jauni boļševiku tanki un automašīnas. Lai sekmīgāk cīnītos ar boļševikiem, automašīnā devāmies no jauna uz Rucavu pie vācu karavīriem pēc ieročiem, jo partizānu rindās bija iestājušies apm. 50 nīcenieku, kam trūka ieroču. Uz Rucavu aizvedām arī sagūstītos boļševikus un nodevām tos vācu armijas rīcībā. [..]

[..] kopā ar 4 vācu karavīriem, devāmies atpakaļ uz Nīcu, lai to galīgi iztīrītu no klejojošām boļševiku bandām. Atgriežoties Nīcā, mums stāstīja, ka Kristupes upes pļavā, kur risinājās apšaudīšanās ar boļševiku tankiem, guļot kāds nošauts vīrietis. Ierodoties norādītā vietā, mūs pārņēma skumjas, jo ieraudzījām, ka kritušais ir varonīgais boļševiku tanka saspridzinātājs M. Drāznieks. Viņu cīņas laikā nošāvuši boļševiki.”

1941. gada jūlijā “Kurzemes Vārds” šos notikumus aprakstījis nedaudz citādi: “Nīcas latviešu partizānu grupa 29. jūnijā (patiesībā acīmredzot 27. jūnijā) bija sapulcējusies vietējā pagastnamā, lai sagaidītu no Liepājas bēgošos komunistus. Sarkano izpildu komiteja no Nīcas jau bija aizbēgusi. Ap plkst. 6 vakarā Nīcas telefona centrāles darbiniece Anna Pūķis telefoniski ziņojusi uz pagastnamu latviešu partizāniem, ka no Liepājas tuvojas krievu tanki un vairākas smagās automašīnas ar krievu kareivjiem. Latviešu partizāni noslēpušies pie Nīcas pagastnama grāvjos un rudzu laukā, lai sagaidītu komunistus. Sapulcējušies kādi 50 partizāni, bet šautenes bijušas tikai desmit vīriem. Pirmās tuvojušās 2 smagās automašīnas ar ievainotiem krieviem. To pavadoņi, pamanīdami latviešus, izcēlušies mašīnās stāvus un gatavojušies mest rokas granātas. Krievi atbruņoti un saņemtie pirmie 14 gūstekņi novietoti pagastnamā. Drīz tuvojies krievu tanks un apm. 200 metru aiz viņa – otrs tanks. Aiz tankiem nākušas vēl 6 smagās automašīnas ar krievu kareivjiem. Ar rokas granātas trāpījumu pirmais tanks aizdedzies; otrs tanks apgriezies un meties bēgt, bet iebraucis grāvī. Grāvī iegāzušās arī 2 smagās automašīnas. 4 mašīnas ar krieviem aizbēgušas atpakaļ uz Liepāju. Vietējie iedzīvotāji gūstā saņēmuši daudz krievu kareivju, to starpā arī vairākas sievietes – plintnieces. Cīņas laikā komunistu lode trāpījusi varonīgo latviešu partizānu Miķeli Drāznieku [..].”

Papildināts: 24.01.2020.

Avoti: Kurzemes Vārds, Nr. 65, 19.03.1942.; Kurzemes Vārds, Nr. 67, 21.03.1942.; Kurzemes Vārds, Nr. 69, 24.03.1942.; Tēvija, Nr. 77, 02.04.1942.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.