Nīcas pagasta Pērkones Muižas kapos LKOK Andreja Auces individuāls apbedījums

Atrodas Nīcas pagasta Pērkones Muižas kapos netālu no pieminekļa LAK kritušajiem toreizējā Pērkones pagasta pilsoņiem (sk.).

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Auce. Sākotnēji uz viņa kapa bija uzstādīta necila piemiņas plāksne, kurā iekalts arī dzīvesbiedres Mildas Auces vārds.

Foto: 11.11.2015., Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

2016. gada rudenī “Nīcas novada attīstības biedrība” projekta “Ar Latviju sirdī” ietvaros uz Auces kapa uzstādīja jaunu melnā granītā darinātu piemiņas plāksni, kurā līdzās Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalts teksts:

Lāčplēša Kara Ordeņa

Kavalieris

Andrejs Auce

1895–1973

Milda Auce

1901–1983

Jaunā piemiņas plāksne atklāta 2016. gada 11. novembrī.

Foto: 2016.gada rudenī pēc jaunās plāksnes uzstādīšanas, Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēsturiska atkāpe. Andrejs (Andrējs) Auce dzimis 1895. gada 25. augustā (12. augustā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) toreizējā Pērkones pagasta “Aucēs” zvejnieka ģimenē. Tēvs jau Andreja bērnībā noslīcis, un visus sešus bērnus (divus dēlus un četras meitas) māte audzinājusi viena. Andrejs ieguvis ministrijas skolas izglītību un Liepājā apguvis galdnieka amatu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, caur Somiju devies uz ārzemēm. 1916. gada oktobrī Francijā brīvprātīgi iestājies Francijas ārzemnieku leģionā. Marokas pulka sastāvā piedalījies kaujās pie Marnas. 1917. gada maijā smagi ievainots. Pēc izveseļošanās 1918. gada februārī atgriezies frontē. 1918. gada augustā ieskaitīts Sabiedroto ekspedīcijas sastāvā un nosūtīts uz Arhangeļsku. No turienes 1919. gada septembrī atgriezies Francijā, demobilizējies un kopā ar citiem tautiešiem atgriezies Latvijā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 4. oktobrī, iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka ložmetējnieku nodaļas komandieri.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 7. novembrī Piņķu muižas rajonā, “kad mūsu posteni pilnībā ielenca ienaidnieks, [kaprālis] A. ķēdes priekšgalā no patšautenes atklāja uguni un uzbruka vāciešiem, citus kareivjus aizraudams sev līdzi, pārrāva bermontiešu ķēdi un izveda posteni līdz savējiem”.

Piedalījies arī kaujās pret lieliniekiem Latgales frontē.

Atvaļināts 1921. gada 10. janvārī, invalīds. No 1923. līdz 1928. gadam ziņnesis Valsts prezidenta sekretariātā. Pēc tam galdnieks fabrikas “Fenikss” vagonbūvētavā, Tramvaju pārvaldē, no 1940. līdz 1944. gada alus darītavā “Livonija”. 1944. gada rudenī atgriezies Pērkones pagastā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas sākuma gados dzīvojis Liepājā. 1952. gada pavasarī kādā sadursmē ar kriminālnoziedzniekiem smagi ievainots. Vietējie stāsta, ka viņu smagi piekāvuši padomju okupācijas karaspēka jūrnieki, jo viņam kā nesmēķētājam neesot bijušas pieprasītās cigaretes. Aucem nācās ilgu laiku aizvadīt slimnīcā, un LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kļūdaini minēts, ka Auce pēc šī incidenta 1953. gadā miris. Patiesībā viņš atgriezies dzimtajās “Aucēs”, kur 20 gadus vēlāk arī miris 1973. gada 16. jūnijā. Tuvinieku, guldot viņu kapā, deva līdzi “mūžīgā glabāšanā” arī savulaik saņemto ordeni.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 49. lpp.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.