Atrodas
Pils ielā 9 Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vestibilā. GPS 57.31329, 25.271628
Atklāta
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils
kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs. Plāksnē iekalts teksts:
ŠINĪ NAMĀ
1918. GADA 8. DECEMBRĪ FORMĒTA
NACIONĀLĀS ARMIJAS PIRMO
VIENĪBU CĒSU ROTA
Komunistiskās
okupācijas laikā plāksne noņemta un sadauzīta, taču tās atliekas savācis
tēlnieks Kārlis Jansons un tās glabājušās viņa darbnīcā “Siļķēs”, kas vēlāk
nonāca viņa dēla tēlnieka Andreja Jansona īpašumā.
Pēc
Latvijas neatkarības atjaunošanas K. Jansona mazdēls tēlnieks Kristiāns Jansons
izgatavoja jaunu piemiņas plāksni, kas tika atklāta 1993. gada 8. decembrī.
Jaunajā plāksnē iekalts gandrīz identisks teksts, taču tas sākas ar vārdu
“ŠAJĀ...”
Bojātā
plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
Vēsturiska
atkāpe. Vienība sāka formēties Cēsīs 1918. gada novembra vidū vēl pirms
Latvijas valsts prokamēšanas kā Cēsu pašaizsardzības rota, taču par oficiālo
rotas dibināšanas datumu uzskata 8. decembri. Rotas dibināšanas ierosme radās
Cēsu apkārtnē dzīvojošajiem bijušajiem Krievijas armijas virsniekiem, un tā
sastāvēja tikai no brīvprātīgajiem. Sākotnēji pieteicās vairāk nekā 300
brīvprātīgo, taču ieroču pietika tikai aptuveni 50 vīru apbruņošanai, un
atlikušie brīvprātīgie izklīda. Rota pamatā sastāvēja no virsniekiem, un tikai
aptuveni trešdaļa bija instruktori. Par rotas komandieri kļuva virsleitnants
Arturs Jansons. Saskaņā ar Tautas apsardzības ministra pavēli naktī uz 13.
decembri Cēsīs ieradās 12 karavīri no Rīgā formējamās Atsevišķās studentu
rotas, bet 20. decembrī Cēsu rotai pievienojās neliela brīvprātīgo nodaļa no
Madonas virsleitnanta Jāņa Ezeriņa vadībā. Tajā pašā datumā rotas komandēšanu
pārņēma virsleitnants Jānis Puriņš.
Cēsu
rota bija pirmā Latvijas karaspēka vienība, kura nonāca ugunskontaktā ar
uzbrūkošo lielinieku karaspēku – 4. latviešu strēlnieku padomju pulku. Pirmā saskarsme
rotas izlūkiem ar pretinieku notika jau 22. decembra vakarā pie Raunas upes,
kad tie negaidīti uzdūrās lielinieku patruļai, taču tad vēl, šķiet, izdevās
izvairīties no bruņotas sadursmes. Tā kā Cēsu rotas rīcībā bija pārāk maz
spēku, un vācu Dzelzsbrigāde atteicās piedalīties Cēsu aizstāvēšanā, rota 23.
decembrī pēc pusnakts atkāpās Ieriķu virzienā. No Ieriķiem 24. decembrī tika
izsūtītas divas izlūku grupas Cēsu un Gulbenes virzienā. Pirmā no izlūku grupām,
kas devās atpakaļ Cēsu virzienā, netālu no Drabešu muižas sastapās ar 4.
latviešu strēlnieku padomju pulka izlūkiem, kuri tika apturēti ar ložmetēja
uguni (sk.). Tajā pašā dienā rota atgāja uz Līgatni, kur ieradās 25. decembra
rītā. Vēl tajā pašā dienā rota atkāpās tālāk līdz Griķu krogam pie Inčukalna.
26. decembrī atkal notika neliela apšaude ar lielinieku priekšposteņiem. Tajā
pašā dienā rota saņēma pavēli atiet uz Rīgu, kur ieradās 27. decembra vakarā.
Cēsu
rota bija viens no tiem nedaudzajiem Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem
formējumiem, kas 3. janvāra rītā kā slēgta vienība atstāja Rīgu. 5. janvārī
vienība, saglabājot tās nosaukumu, kā 2. rota tika ieskaitīta Latviešu
atsevišķajā bataljonā, bet par tās komandieri tika iecelts kapteinis Jānis
Skujiņš. Kad Latviešu atsevišķo bataljonu 1919. gada 21. martā pārformēja par
Latviešu atsevišķo brigādi, Cēsu rotu pārformēja par šīs brigādes 2. bataljonu,
par bataljona komandieri atkal ieceļot par kapteini paaugstināto kapteini Jāni
Puriņu.
Papildināts:
20.09.2019.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un
kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas
cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 42. lpp.; Latvijas
Jaunatne, 10.12.1993.; Latvijas armija 20. gados. Red.: Rozenšteins, H. Rīga: Armijas štaba
Apmācības daļa, 1940. 70.-72. lpp.; Latvijas
Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses
nams, 1999. 98.-99.lpp.; Latvijas
Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Red: Peniķis, M. 1.sēj., Rīga: Literatūra, 1938.
66.-67.lpp.
