Atrodas Valmierā Pilsētas (Centra) kapos. GPS 57.534222, 25.410926
Apbedīti Pirmā pasaules karā kritušie un slimnīcā mirušie latviešu strēlnieki un Latvijas Neatkarības karā kritušie Latvijas armijas karavīri, kā arī daži krievu, vācu un lielinieku karavīri, pamatā slimnīcā mirušie gūstekņi. 1923. gada 22. jūnijā te atklāja 4,2 metrus augstu, Eduarda Konča akmeņkaltuvē Valmierā darinātu sarkana granīta obelisku. Detaļas kalis tēlnieks Vilhelms Treijs. Obeliska cokola daļā iekalts teksts:
LATVIJAS
ATBRĪVOŠANAS CĪŅĀS
KRITUŠIEM VAROŅIEM
1915 – 1920.
Tēvu zemes
brīvestību
Pirksim mēs ar asinīm.
Cokola otrā pusē kalts bareljefs, kurā attēlots vairogs ar zobenu. Uz vairoga ugunskrusts. Mazāks ugunskrusts iekalts arī paša obeliska aizmugurē.
Pieminekļa uzstādīšanu ar Valmieras pašvaldības finansiālu atbalstu organizējis Sieviešu palīdzības korpuss. Tas izmaksājis 1600 latu.
Šobrīd brāļu kapu nodalījumā ir 14 dažāda garuma kapu kopas, uz kurām uzstādīti 139 balti koka krusti, taču plāksnīšu ar kritušo vārdiem, kas agrāk bija pie krustiem, vairs nav.
Saglabājies viens melna granīta krusts, kurā iekalts teksts:
Arturs Alberts
Grebstel,
ds. 17. jun. 1897. m. 29. sp. 1916.
Brāļu kapos apbedīts arī 1941. gada jūlijā lielinieku noslepkavotais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Vilis Liepiņš. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas netālu no pieminekļa uzstādīta neliela granīta piemiņas plāksne, kurā blakus Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalts teksts:
L.K.O.K.
KAPTEINIS
VILIS HARIJS
LIEPIŅŠ
1896.13.XII – 1941.1.VII
Komunistiskās okupācijas laikā brāļu kapu nodalījumā veikti intensīvi civilie apbedījumi. Pēc neatkarības atjaunošanas 1994. gadā brāļu kapos mainīts apbedījumu plānojums, un kapu kopas tagad izveidotas šķērsām, tikai viena saglabājusi kādreizējo orientāciju.
Interesanti, ka par sarkano dēvētajā Valmierā brāļu kapu iekārtošana un pieminekļa uzstādīšana izraisīja arī politiskas kaislības. Neilgi pēc pieminekļa atklāšanas laikraksta “Sociāldemokrāts” slejās bija lasāma kāda “Kalnā kāpēja” reportāža no Valmieras:
Vietējā Siev. pal. korpusa nodaļa, kura sastādās no nedaudzām tautiski reakcionārām madāmām, ilgāku laiku neparādīja ne ar ko savu pastāvēšanu un darbību. Lai atjaunotu savu iziešanu atklātībā, š.g. maijā tā izsūtīja kādām 20 viet. iestādēm un organizācijām uzaicinājumus uz apspriedi par pieminekļa celšanu Latvijas atbrīvošanas karā kritušiem. Vietējos pils. kapos ir vieta, kur aprakti karu un varu maiņu laikos kritušie: pasaules karā, vācu okupācijas un lielinieku armiju kara vīri – visi imperiālisma upuri. Turpat arī nedaudzi Latvijas armijas kara vīri. Šie kapi kopīgi tiek nosaukti par brāļu kapiem. – Īsi pirms pieminekļa atklāšanas iedzīvotājus pārsteidza rīkotāju izaicinošā un zemsirdīgā izturēšanās: pieminekļa vietai tika pievienoti un uzkopti gan vācu okupācijas varas nesēju – vāciešu kapi. Turpretī turpat blakus esošie lielinieku varas mobilizētie un vietējā slimnīcā no ievainojumiem mirušo kara vīru – latvju tautas dēlu kapi – atstāti novārtā. – Šo šķirošanu mēģina attaisnot ar dažādiem sameklētiem taisnības iemesliem. Tomēr kāda korpusa “komandiere” neviļus izpaudusi arī īstos iemeslus: pēdējie esot Latvijas grāvēji. Tautiskās madāmas, kuras mēdz runāt visu latvju sieviešu vārdā, lieku reizi pierādījušas, ka salauztās sievietes strādnieces liktens tām nerūp; ka viņām kritušie latvju tautas dēli ir Latvijas grāvēji, bet gan žņaudzošās vācu okupācijas varas nesēji ir viņu brāļi. Tālab arī 22. jūnijā no privātas sabiedrības piedalījās tikai nedaudz vietējie atklātie un slepenie Latvijas demokrātijai naidīgie, kristīgi-nacionālie niedristi ar vācu okupācijas laika “varoni” prāvestu E. Pavasaru priekšgalā. – Patiešām ar šādu kritušo upuru šķirošanas darbu ir uzcelts akla naida, zemsirdības un liekulības spilgts piemineklis.
Savukārt “Latvī” pāris nedēļu vēlāk “Kalnā kāpējam” atbildēja kāda “Valmieriete”:
Valmieras kapsētā 22. jūnijā atklāja piemiņas akmeni Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem varoņiem. Ierosinājums piekrīt vietējai siev. palīdz. korpusa nodaļai, kura arī savāca vajadzīgos līdzekļus un uzkopa kapus. Varēja cerēt, ka ikviens priecāsies par šādu darbu, tomēr ir radies kāds “kalnā kāpējs”, kurš izlej savu žulti par pieminekli un viņa cēlējiem “Sociāldemokrāta” 140 numurā. Vietējā S.P.K. nodaļa pastāvot no tikai nedaudzām tautiski reakcionārām madāmām un valmieriešus esot pārsteigusi rīkotāju “izaicinošā un zemsirdīgā izturēšanās”, jo brāļu kapu vietai esot gan pievienoti vācu okupācijas laikā apraktie vācu kareivji, bet neesot pievienoti lielinieku laikā mobilizēto un kritušo sarkanarmiešu kapi, jo pēdējos turot par Latvijas grāvējiem. Visi kritušie tak esot vienādi “imperiālisma upuri”. Tautiskām madāmām lūk nerūpot salauztās sievietes strādnieces liktenis. Viņām kritušie tautas dēli esot grāvēji, bet vācu varas nesēji “brāļi”. Tamdēļ esot uzcelts tikai “akla naida, zemsirdības un liekulības spilgts piemineklis”, kura atklāšanā tad arī piedalījušies tikai nedaudzi vietējie atklātie un slepenie Latvijas demokrātijai naidīgie kristīgie nacionālisti un niedristi.
Ievērojot, ka Valmieras pils. valde, kurā noteicošais vārds pieder kreisiem s.d., viņai piesūtīto ziedojumu vākšanas listi bez ziedojuma ar līdzīga satura pavadrakstu nosūtījusi vācējām atpakaļ, varam minēt, no kurienes nāk šis “kalnā kāpējs”. Jādomā tikai, ka pats “kalnā kāpējs” gan laikam nemaz nebūs apsvēris, kādu pliķi viņš ar savu sameloto ziņojumu dod pats sev un viņa reprezentētai “darba tautai”. Latvijā neceļ pieminekļus “imperiālisma upuriem”, bet tikai tiem varoņiem, kuri “uz ežiņas galvu lika, sargot savu tēvu zemi.”
Arī uz Valmieras kapos celtā pieminekļa rakstīts, ka tas celts par piemiņu “Latvijas atbrīvošanas cīnās kritušiem varoņiem”, kuri tēvu zemes brīvestību pirkuši ar savām asinīm, bet nebūt ne viņu vidū apraktiem okupācijas laikā mirušiem vāciem vai arī kritušiem lielinieku sarkanarmiešiem, kaut arī piespiestā kārtā mobilizētiem. Kā pirmie, tā otrie, kaut arī varbūt piespiesti, karoja un krita pret Latviju, kādēļ mēs vislabākā gadījienā varam viņus nožēlot, bet pieminekļus viņiem celt mēs nevaram, tāpat kā “kalnā kāpējam” ne prātā nenāks celt pieminekļus viņa “biedru pa kreisi” lielinieku noslepkavotiem nevainīgiem “buržujiem”. Kad ierosinājums par kritušo varoņu godināšanu nenāca no tās iestādes, no kuras to visvairāk vajadzēja sagaidīt, t.i., no vietējās pils. valdes resp. domes, kurā pārsvars ir “kalnā kāpēja” ļaudīm, tam bij jānāk no S.P.K. nodaļas “madāmām”, vietējo inteliģento darbinieku sievām, meitām un māsām. Ka naudas vākšanas un kapu uzkopšanas darbus godam veikušas tikai “nedaudzas madāmas”, liecina tikai par pilsonisko sieviešu enerģiju, darba mīlestību un uzupurēšanos un dara viņām godu.
Nekādi okupācijas varas nesēju kapi piemineklim nav pievienoti, bet gan tikai nolīdzināti arī daži vācu kareivju kapi, kuri atrodas mūsu varoņu kapu starpā un kurus nevarēja atstāt galīgi nolaistā stāvokli, jo tādi tie pilnīgi samaitātu brāļu kapu kopiespaidu. Tā paša iemesla dēļ bij jānolīdzina un jāuzkopj arī 3-4 lielinieku kapi, kuri atrodas brāļu kapu stūrī. Krustu uzraksti rāda, kas šinīs kapos dus, bet pieminekļa uzraksts rāda, ka tas uz šiem kapiem nav attiecināms, jo tur nedus par Latviju kritušie varoņi.
Pieminekli atklāja nevis nedaudzu krist. nac. un niedristu klātbūtnē, bet gan visu apriņķa iestāžu un sab. Organizāciju pārstāvju un milzīga ļaužu vairuma klātbūtnē. Nebija reprezentēta vienīgā Valmieras pilsēta, kuras varas vīri noskatījušies svinīgā gājienā uz kapiem, slēpdamies aiz logu aizkariem kāda “kalnā kāpēja” dzīvoklī.
Varētu jau tikai vēlēties, lai būtu uzkopti arī lielinieku mobilizēto sarkanarmiešu kapi, bet to nekādā ziņā nevar prasīt no S.P.K. “madāmām”, jo pēdējām taču nepieder monopols kapu uzkopšanā visā Latvijā. Tas būtu taisni “kalnā kāpēja” un viņa “madāmu” tiešs pienākums, ja viņas patiesi jūtas “salauztas” šo kritušo sarkanarmiešu dēļ. Pilsoniskās “madāmas” nedrīkstētu tur nemaz klāt laist, bet gan vajadzētu tikai no viņām ņemt piemēru, ķerties pie lāpstas un grābekļa, ziedot šim nolūkam drusciņ laika un līdzekļu. Bet “kalnā kāpēju” madāmas gan zināja ielenkt pilsoņu madāmas, kad tās ar lāpstām un grābekļiem strādāja pie varoņu kapu sakopšanas, un par viņām, tāpat par gaidām un skautiem, kuri arī strādāja līdz, ņirgāties un zoboties. Kāpēc viņas neuzkopj viņām varbūt mīļos sarkanarmiešu kapus? Kāpēc “kalnā kāpēji” zina tikai sludināt mītiņos šķiru naidu un vākt no sievietēm strādniecēm viņu sūri grūti pelnītos grašus kreiso s.d. un komunisma propagandai, bet neaicina viņas arī ņemt grābekļus un lāpstas rokā? Tādēļ, “kalnā kāpēji”, nedusmojaties velti par Latvijas atbrīvotājiem celtiem pieminekļiem un negaužaties par neuzkoptiem sarkanarmiešu kapiem, bet māciet savai “tautai” ne tikai gādāt jums siltas vietas Saeimā vai vietējās pašvaldībās, bet arī strādāt un nest zināmus pienākumus bez atlīdzības par “virsstundām”. Kamēr tas nenotiks, jūs būsiet tikai vēja un gaisa kalnu kāpēji, kuri patiesībā stieg arvien dziļāk slinkumā, tikumiska sabrukuma un tumšas demagoģijas purvā un, kas tas ļaunākais, velk tur līdz iekšā arī mazāk apzinīgo “darba tautu” un “sievietes strādnieces”.
Vēsturiska atkāpe. Vilis Harijs Liepiņš dzimis 1896. gada 13. decembrī Rūjienā. Mācījies reālskolā.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada augustā iesaukts Krievu armijā, dienējis 1. artilērijas rezerves divizionā. 1916. gadā beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu, pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku. Dienējis līdz 1917. gada oktobrim, piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru un Annas IV šķiras ordeni.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 30. augustā Vidzemē uzbrukumā Pelnes-Uzpils rajonā nocietinātām ienaidnieka pozīcijām poručiks Liepiņš “kaujas laikā stājās kritušā rotas komandiera vietā, niknā tuvcīņā iekaroja vāciešu ierakumus un sekmēja visa nocietinātā raj. ieņemšanu, turklāt tika iegūti 3 ložmetēji u.c. trofejas”.
Pēc lielinieku apvērsuma iestājies Deņikina armijā, kurā dienējis līdz 1920. gada martam, tad atgriezies Latvijā.
Latvijas armijā iestājies 1921. gada 2. jūlijā, dienējis 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1922. gadā beidzis virsnieku kursus. 1929. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus, paaugstināts par kapteini. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1941. gada sākumā no armijas atvaļināts. Dzīvojis Valmierā un Rūjienā. Strādājis par kasieri Šoseju un ceļu departamentā. Tā paša gada pavasarī apcietināts un ievietots Valmieras cietumā. Sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, 1941. gada 4. jūlijā lielinieku noslepkavots.
Papildināts: 08.06.2023.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 351. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 88.lpp.; Valmiera Domā un Rada, 06.11.2012.; Akla naida un zemsirdības piemineklis. Sociāldemokrāts, Nr. 140, 01.07.1923.; Kreisie sociāldemokrāti pret Latvijas atbrīvotājiem. Latvis, Nr. 546, 17.07.1923.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 319.-320. lpp.
