Gulbenē piemineklis 1905. gadā, 1. PK un LNK kritušajiem un lielinieku noslepkavotajiem draudzes locekļiem

Atrodas Gulbenē Brīvības ielā pie pils iepretim luterāņu baznīcai. GPS 57.161928, 26.757932

Lēmumu par pieminekļa celtniecību 1927. gadā pieņēmusi Gulbenes luterāņu baznīcas draudzes padome, taču, apzinoties, ka draudze viena šo uzdevumu nespēs veikt, nākamā gada Varoņu dienā, 22. jūnijā, tiek organizēta plašāka sanāksme, uz kuru aicina arī apkārtnes pašvaldību un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus. Sanāksmes dalībnieki ievēl pieminekļa celšanas komiteju draudzes vecākā Edurda Ābeltiņa vadībā, kā arī nolemj izsludināt pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka tas būvējams kā kolonna no vietējā granīta un ka celtniecības izmaksas nedrīkst pārsniegt 6000 latu. Projekti iesniedzami līdz 15. jūlijam, lai būvniecības darbus būtu iespējams pabeigt līdz Latvijas neatkarības pasludināšanas desmitajai gadadienai.

Pieminekļa pamatakmens likts 1928. gada 26. augustā, bet tā būvniecība pabeigta jau tā paša gada rudenī. Sākotnēji bija paredzēts monumentu atklāt 21. oktobrī, taču nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ ieceri nācās atlikt, un atklāšana notika tikai 1929. gada 20. maijā.

Piemineklis veltīts 14 Gulbenes luterāņu baznīcas draudzes locekļiem, kas gājuši bojā 1905. gada revolūcijas laikā, 108, kas krituši Pirmajā pasaules karā, 58, kurus lielinieku varas pusgadā toreizējā Vecgulbenē noslepkavoja Malienas revolucionārais kara tribunāls, un 56 Latvijas Neatkarības karā kritušajiem. Pēc draudzes vecākā kapteiņa E. Ābeltiņa meta celtais piemineklis veidots no kaltiem pelēka granīta bluķiem kā obelisks ar bronzas sauli augšdaļā un divām melna granīta plāksnēm ar tekstu.

Priekšpusē esošajā plāksnē iekalts teksts:

PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

KRITUŠIEM

GULBENES DRAUDZES

VAROŅIEM.

ANNO 1928

GADU GADI GARĀM IES

PRIEKS UN BĒDAS MITĒSIES,

MĪLESTĪBA NEMITĀS

TĀ JŪS GODAM DAUDZINĀS.

Pieminekļa aizmugurē esošajā plāksnē:

TĒVU ZEMES MĪLESTĪBU

JŪS AR DARBIEM RĀDĪJĀT,

TĒVU ZEMES BRĪVESTĪBU

PIRKĀT JŪS AR ASINĪM.

Foto: 20.05.1929. (Pieminekļa atklāšana), Lismanis 93.

Foto: 30. gadi, Lismanis 93.

Pieminekļa priekšpusē, abpus pakāpieniem, tika novietotas divas simboliskas granīta urnas. Tā būvniecība izmaksāja 5982 latus, kas daļēji tika segti ar ziedojumiem, bet atlikušo daļu deva pilsētas pašvaldības iestādes.

Interesanti, ka sociāldemokrāti, kas bieži izrādījuši noraidošu attieksmi pret pieminekļu celtniecību Atbrīvošanās karā kritušajiem, vērsušies arī pret Gulbenes pieminekļa būvniecību, lai gan tas vienlaikus ticis veltīts arī 1905. gada revolūcijas upuriem. Pieminekļa atklāšanas priekšvakarā laikrakstā “Sociāldemokrāts” parādījās feļetons, ko parakstījis kāds “Pelēkais laukakmens” un kurā apgalvots, ka tā būvniecību draudzes vecākais E. Ābeltiņš iecerējis vienīgi kā darījumu privāta labuma gūšanai:

Gulbene. Brīvības cīnītāju pieminekļa aizkulises. Laikam gan Gulbene vēl šodien būtu bez sava br. cīnīt. pieminekļa, ja še nedzīvotu kāds fiksām idejām bagāts kungs – Ābeltiņš. Kā jau ģeniālam cilvēkam, J.-Gulbenes barons tam uzticējis savu dižciltīgo senču kalto kapu akmeņu likvidēšanu. Piedāvāja A. šo dārgo mantu vispirms kādai vietējai bankai par Ls 1 gab. Veikals negāja, jo bankas vīri atzina materiālu par dārgu. Nu A. kungam bij skaidrs, ka šiem aristokrātiskiem akmens bluķiem jāatrod cienīgāka vieta. Šai pašā brīdī viņam radās ideja padarīt sevi slavenu, ceļot Gulbenē br. cīnīt. pieminekli. Īsā laikā A. bij rīcības komit. priekšnieks, un dižciltīgie akmeņi veidoja pieminekļa ķermeni. Lai neteiktu, ka piemineklis celts no lēta materiāla, maksu akmeņiem paaugstināja 3 kārtīgi. Tauta, klausīdamās patosa pilnajās atklāšanas runās, nedomā, ka še pamatā A. kgm ir kāds veikals, kurā pelnīts 300 proc. Tā ir maldīšanās! Tas nav veikalniecisms, bet patriotisms un cienība pret kritušiem varoņiem.

Pēc Otrā pasaules kara, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, okupācijas režīma varasiestādes pieminekļa galā uzslēja sarkanu zvaigzni un apkārt tam apbedīja kritušos sarkanarmiešus. Pamatojoties uz LPSR Ministru Padomes Kultūras un izglītības iestāžu komitejas atļauju, kas dota, apmierinot Gulbenes rajona izpildkomitejas Komunālās saimniecības nodaļas lūgumu, 1951. gada augustā pieminekļa augšdaļu nojauca un pārbūvēja, galā uzstādot okupācijas armijas karavīra-automātista ģipša figūru, bet pēc jauno sarkanarmiešu brāļu kapu izveides Spārītes parkā 1968.gadā pieminekli nojauca pavisam.

1988. gada 2. decembrī Gulbenē ieradās Latvijas Kultūras fonda Kritušo karavīru piemiņas kopšanas grupas aktīvisti, lai runātu ar pilsētniekiem par iznīcinātā pieminekļa likteni. Viesi konstatēja, ka ir jau sākta ziedojumu vākšana, kuras iniciators bija Gulbenes vēstures un mākslas muzeja galvenais fondu glabātājs LKF un Latvijas Tautas frontes biedrs Juris Zeibārts. Viņš bija arī publiskojis aicinājumu atsaukties visiem tiem gulbeniešiem, kuriem pieejama kāda informācija par pieminekļa celtniecības un nojaukšanas gaitu vai tā detaļu atrašanās vietu.

1989. gada 25. augustā no iznīcinātā pieminekļa pamatiem tika izcelta tur 1928. gadā ievietotā kapsula ar tekstu, bet oficiālu lēmumu pieminekli atjaunot Gulbenes pilsētas toreizējā Tautas deputātu padome pieņēma 1990. gada 23. maijā. Bija paredzēts, ka jaunveidotais monuments būs veltīts arī Otrā pasaules kara un komunistiskā režīma represiju upuru piemiņai.

Granītu pieminekļa izgatavošanai 1990. gada vasaras beigās gulbenieši atveda no Karēlijas. Drīz pēc tam tika uzsākti arī kalšanas darbi, ko veica tēlnieks Ojārs Feldbergs. Par to, cik līdzīgs oriģinālajam piemineklim būs viņa darinātais, O. Feldbergs tolaik teica: “Identisku pagatavot vairs nevarēs. Kaut vai tāpēc, ka nav vairs jau tāds akmens, kāds bija toreiz. Līdz ar to tā krāsa būs citādāka, un domāju, ka apstrādes kvalitāte būs labāka. Tas tāpēc, ka agrāk monumenta izveidē strādāja ar dzelzs instrumentiem, turpretim tagad – ar tādiem, kas no cietmetāla sakausējuma. Pieminekļa koptēls, izmērs – tas viss būs tāds pats.”

Iznīcinātā pieminekļa projekta dokumentācija nebija saglabājusies, tāpēc tas tika atjaunots, izmantojot Gulbenes vēstures un mākslas muzejā pieejamās pastkartes.

Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

Tā kā tolaik Latvijā bija strauja inflācija, tad pieminekļa atjaunošanas izmaksas nemitīgi palielinājās un arvien bija nepieciešami papildu ziedojumi. 1990. gada rudenī monumenta atkārtotai uzstādīšanai trūka vēl 70 000 rubļu, kas bija aptuveni puse no būvniecības kopējām izmaksām. Lielāko daļu līdzekļu no sava budžeta piešķīra Gulbenes rajons un pilsēta.

Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

Darbs pie pieminekļa pamatu nostiprināšanas sākās 1991. gada oktobra vidū, bet 11. novembrī tajos tika svinīgi iemūrēta kapsula ar monumenta vēstures izklāstu. Atjaunoto pieminekli atklāja 1992. gada 10. novembrī.

Pieminekļa plākšņu sākotnējais teksts tagad papildināts – priekšpusē ar tekstu:

1928 ANNO 1992

Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

Savukārt aizmugurē:

PIEMINEKLIS ATJAUNOTS

PAR LATVIJU

BOJĀ GĀJUŠO PIEMIŅAI

Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

Papildināts 22.06.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 93. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 132.-133.lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 121, 01.06.1927.; Latvis, Nr. 2001; 20.06.1928.; Gulbenes Balss, Nr. 5, 29.06.1928.; Latvijas Kareivis, Nr. 233, 13.10.1928.; Latvijas Kareivis, Nr. 84, 16.04.1929.; Sociāldemokrāts, Nr. 111, 19.05.1929.; Dzirkstele, Nr. 14, 02.02.1989.