Atrodas Raunā Rīgas ielā pie pilsdrupām. GPS 57.330384, 25.610247
Pieminekļa celtniecības ierosinātājs bijis toreizējais Cēsu pilsētas galva Kārlis Vanadziņš un Cēsu apriņķa priekšnieks Alfreds Līvens, kas 1929. gada 21. augustā saaicināja Raunas sabiedrības pārstāvjus, mudinot iemūžināt Neatkarības kara vēsturi un ziedojot šim mērķim 1200 latu kā Ziemeļlatvijas atbrīvošanas cīņu fonda pamatkapitālu. Sanāksmes dalībnieki ievēlēja fonda pagaidu prezidiju mācītāja Arvīda Treica vadībā, kura uzdevums bija veicināt sabiedrībā pieminekļa celtniecības ideju un pulcināt ļaudis, kas būtu gatavi iesaistīties šīs idejas īstenošanā.
13. oktobra sanāksmē, uz kuru ieradušies 27 organizāciju pārstāvji, tiek izveidota Raunas un apkārtnes atbrīvošanas pieminekļa komiteja, par kuras priekšsēdētāju atkal tiek ievēlēts A. Treics, par kasieri – skolotājs Eduards Auka, bet par sekretāru – Jānis Grīslis. Komitejas pirmais svarīgākais uzdevums ir pieminekļa celtniecībai piemērotas vietas izvēle. Lai gan sākotnēji izskanējusi doma pieminekli uzstādīts Tanīsa kalnā, kas ļautu to saskatīt jau no tālienes, no vairākiem pašvaldības un draudzes piedāvātajiem zemes gabaliem par piemērotāko tiek atzīts Raunas pagastam piederošais zemes gabals starp Raunas pilsdrupām, Lauksaimniecības biedrības namu un Rīgas šoseju.
Ne tik raiti saimnieciskās krīzes apstākļos sokas pieminekļa celtniecībai nepieciešamo līdzekļu meklējumi, kuru iegūšanai tiek vākti gan privātpersonu, gan organizāciju ziedojumi, rīkoti tirdziņi, loterijas, teātra izrādes un cita veida sarīkojumi. Vienu brīdi pat rodas doma, vai nevajadzētu samierināties tikai ar piemiņas plāksnes uzstādīšanu kritušajiem draudzes locekļiem. (Jau vairākus gadus pēc pieminekļa atklāšanas tāda arī tikusi uzstādīta Raunas luterāņu baznīcā (sk.).)
Tomēr jau 1931. gadā sākas nopietna lemšana par iecerētā pieminekļa projektu. Vēl 1930. gada oktobrī pieminekļa komitejas delegācija apmeklē Rīgu, lai iepazītos ar galvaspilsētā iecerētā Brīvības pieminekļa metu konkursā iesniegtajiem darbiem. Raunēniešu uzmanību piesaista godalgotais tēlnieka Kārļa Zemdegas (Baumaņa) projekts “Kokle”, kas “lielā brīvības pieminekļa celšanai varbūt nebūtu tik piemērots, bet par to atkal pauž skaistu domu, kuru nevajadzētu atstāt tikai projektā”. Pēc pārrunām ar mākslinieku Raunas un apkārtnes atbrīvošanas pieminekļa komiteja 1931. gada 13. oktobra sapulcē nolemj samazinātā formātā īstenot K. Zemdegas projektu.
Nākamais darbs ir Brīvības laukuma izveidošana. 1932. gada pavasarī gar Raunas ordeņa pils aizsarggrāvi tiek stādīta Varoņu aleja Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo Raunas luterāņu baznīcas draudzes locekļu piemiņai. Zem katra iestādītā ozoliņa guldīta kapsula ar kāda kritušā vārdu. Tiek izveidota arī trīspakāpju terase iecerētā pieminekļa uzstādīšanai un ierīkotas kāpnes, kurām jāved uz vēl iecerē esošo monumentu. 1932. gada 19. jūnijā tiek likts pieminekļa pamatakmens. Pieminekļa pamatos guldīta arī kapsula ar attiecīgu aktu, tā brīža laikrakstiem, monētām un citiem priekšmetiem.
Ņemot vērā to, ka Brīvības laukuma iekārtošana izrādās ilgstoša un arī turpmāk tā apkopšana un uzturēšana ik gadu prasīs zināmus līdzekļus, komiteja nolemj pārveidoties par statutāru organizāciju un pēc tās statūtu apstiprināšanas apgabaltiesā pārdēvējas par Raunas draudzes brīvības pieminekļa biedrību. 1933. gada 21. maija sapulcē tiek ievēlēta jaunizveidotās biedrības valde, par kuras priekšsēdi atkal tiek ievēlēts mācītājs A. Teics, par viņa biedriem – ārsts Rūdolfs Skaidrais un D. Muižnieks, par sekretāru – skolotājs Jēkabs Pinnis, bet par kasieri – joprojām skolotājs Eduards Auka.
Interesenti, ka 1938. gadā, pārreģistrējot biedrību Preses un biedrību departamentā, kādam ierēdnim nav bijis pa prātam tās līdzšinējā nosaukumā minētais “Brīvības piemineklis”, un biedrības valdei adresētā vēstulē ieteikts to pārdēvēt par “Atbrīvošanās cīņu pieminekli”. Valdes sēdē arī tūlītēji izdarīti attiecīgie labojumi, lai tie atbilstu departamenta “ieteikumiem”.
Pats pelēki iesārtā granītā veidotais Raunas Brīvības piemineklis, kas pazīstams arī kā “Koklētāja” tiek atklāts 1933. gada 20. augustā.
Piemineklim nepieciešamais akmens ņemts no četrus kilometrus attālās Daņilova jaunsaimniecības. Kalšanas darbus, kas ilga pusgadu, veica pieci akmeņkaļi, tajā skaitā tēlnieks Egons Zvirbulis, tolaik vēl Mākslas akadēmijas students, nākamais tēlnieks Antons Kurpeniks, un vietējais akmeņkalis Cīrulis.
Pieminekļa izgatavošana un uzstādīšana izmaksāja 10 000 latu (kopā ar apkārtnes labiekārtošanu – 12 000 latu), kas pamatā tika segti ar raunēniešu ziedojumiem un labdarības pasākumu – teātra izrāžu, tirdziņu u.tml. – ieņēmumiem. Skulptora honorārs sastādījis 8000 latu. Piemineklim nepieciešamā akmens pārvešana prasījumi 933 latus, bet kalšanas darbnīcas celšana – 235 latus. Pieminekļa pamatu izbūve, kā arī kāpņu un soliņu iekārtošana maksājusi 790 latus. Vēl 675 lati bijuši vajadzīgi laukuma iekārtošanai un apzaļumošanai.
Kopumā pieminekļa celtniecībai līdz 1933. gada augustam
tikuši savākti 7796,31 lati. Starp lielākajām ziedotajām summām ir 1669,40
lati, ko atvēlējusi Raunas krājaizdevu sabiedrība, 550 lati, kas saņemti no Raunas-Baižkalna
piensaimnieku savienības un 350 lati no Raunas savstarpējās uguns apdrošināšanas
biedrības. 600 latu atvēlējis arī Latvijas Kultūras fonds. Savukārt sarīkojumi
un privātpersonu ziedojumi ienešu 2788 latus. Tādējādi pieminekļa atklāšanas
brīdī visu izdevumu segšanai vēl trūcis aptuveni 4000 latu.
Septiņus metrus augstā skulptūra – stēla, kas veidota kā simboliska kokle, kuru spēlē tautumeita – uzstādīta uz divus metrus augsta postamenta, kurā iekalts teksts:
DIEVS,
SVĒTI
LATVIJU!
Uz postamenta uzstādītās stēlas labajos sānos iekalts pieminekļa autora vārds un tā atklāšanas gads:
K. BAUMANIS
1933
Piemineklim izdevies pārdzīvot komunistiskās okupācijas laiku. Vienīgi ticis nokalts uzraksts uz postamenta. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados rūpes par pieminekļa teritorijas sakopšanu bija uzņēmušies Dārzkopības un biškopības biedrības toreizējā Cēsu rajona nodaļas biedri.
Sākoties atmodai, Latvijas Tautas frontes Raunas grupas aktīvisti par vietējo pilsoņu saziedotajiem līdzekļiem 1989. gada pavasarī organizēja pieminekļa atjaunošanu. Tika veikta pieminekļa tīrīšana un kāpņu labošana. Savukārt akmeņkalis Ansis Rozenbergs jūnijā uz pieminekļa postamenta atjaunoja vēsturisko uzrakstu: “Dievs, svētī Latviju!”
2011. gadā, izmantojot Eiropas Savienības finansētās programmas LEADER līdzekļus, toreizējā Raunas novada pašvaldība veica pieminekļa restaurāciju, kā arī sakopa apstādījumus un labiekārtoja pieminekļa teritoriju.
Labots un papildināts: 30.09.2023.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920.
Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas
Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 50. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938.
Rīga: Autora izdevums. 1938. 61.-62.lpp.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas
atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016.
gads, 86.-97. lpp. > 89. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 243,
25.10.1930.; Cēsu Vēstis, Nr. 7,
18.08.1933.; Nr. 8, 25.08.1933.; Padomju Jaunatne, Nr. 5, 06.01.1989.; Literatūra
un Māksla, Nr. 28, 01.07.1989.; militaryheritagetourism.info/lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru